Lejupladet. MP3. Klausīties Klausīties (atskaņotais 2)

„Lai tevi izglābtu no cita sievas.”

12. Sabats. Vajehi. 5775. Naums Geļfands. 03.01.2015.

Šīs nedēļas lasījums ir ,,Vajehi”. Atvērsim 1. Mozus grāmatu, Berejšit, 47.nodaļu un es lasu no 27.panta:

„Un dzīvoja Israēls Gošenē Ēģiptes zemē un tiem bija tur īpašumi un viņi ļoti augļojās un vairojās. Un dzīvoja Jēkabs Ēģiptes zemē septiņpadsmit gadus un bija Jēkaba dienu un dzīves gadu skaits simtu četrdesmit septiņi.”

Divi panti, ja lasām krievu sinodālajā tulkojumā, tad katra panta sākums ir ļoti līdzīgs. ,,Un dzīvoja, un dzīvoja.,, Un dzīvoja Israēls un dzīvoja Jēkabs. Bet ja mēs lasām oriģinālā, tad tur ir uzrakstīts pilnīgi savādāk. Divdesmit septītajā pantā ir rakstīts: Vaješev – un apmetās vai arī un novietojās, ,,iesēdās,, Israēls Ēģiptes zemē. Un viņi ļoti augļojās un vairojās. Šim vārdam, „Vaješev”, ir ļoti attāla, ne pirmās pakāpes nozīme: ņemt par sievu svešzemju sievieti.

Kad pagājušo reizi, lasīju šo Rakstu vietu šajā tulkojumā man šķita, ka šis vārds te ne īpaši iederējās. Bet šajā reizē es ieraudzīju, ka ņemt par sievu svešzemju sievieti kā reiz ir tas, par ko Dievs mums šobrīd runā. Atvērsim Rutes grāmatas 1. nodaļu un lasīsim pirmos četrus pantus.

„Tajās dienās, kad valdīja soģi, zemē gadījās bads.” Šis vārds „gadījās” ir diezgan izplatīts. Bet mēs zinām, ja rakstīts ,,gadījās” tad tas nenozīmē „gadījums”. Bez Viņa šajā pasaulē nekas nenotiek!

„Un gāja kāds cilvēks no Jūdas Betlēmē ar savu sievu un ar saviem diviem dēliem dzīvot Moāba laukos.”

Šeit vārds „dzīvot” šeit ir „lagur” tas ir būt kā ceļiniekam, dzīvošana uz laiku - uz laiku kamēr ir bads.

„Šī vīra vārds ir Ēlimelehs, viņa sievu sauca Naomi, un abus viņa dēlus Mahlons un Kiljons. Tie bija efratieši no Betlēmes Jūdā un atnāca viņi uz Moāba laukiem un palika tur. Ja tu esi atnācis uz svešu zemi, tad pats galvenais, ja tev tādi apstākļi gadījušies, ir nepalikt tur.

Trešais pants: ,,Un nomira Ēlimelehs Naomi vīrs un palika viņa ar abiem saviem dēliem. Un viņi ņēma sev sievas no moābietēm, vienas vārds bija Orfa un otras Rute. Un dzīvoja tur ap desmit gadiem.”

Šeit vārds „dzīvot” ir „vaješev” tas ir viņi tur apmetās uz pastāvīgu dzīvi. Ja ir kāds cilvēks, dotajā gadījumā tā ir Naomi, kura izšķiras par to, lai grieztos atpakaļ, lai atgrieztos uz patiesā ceļa. Gribu vērst jūsu uzmanību, ka pirmajā pantā sinodālajā tulkojumā ir rakstīts: „tajās dienās”, bet patiesībā ir rakstīts: „vajehi”, tā arī saucas šīs nedēļas lasījums. Šis vārds ir ļoti pārsteidzošs. Pirmo reizi tas parādās Brejšit grāmatā (1.Mozus), pirmajā nodaļā. Visur, kur rakstīts ,,Un notika, krievu valodā „i stalo”, „Un teica Dievs un tā notika” tur ir rakstīts: „vajehi”.

Un lūk, dzīvoja Naomi ar divām vedeklām šajā zemē un viņa izdzirdēja, ka Dievs ir devis savai tautai maizi. Un viņa izlemj atgriezties dzimtenē un kopā ar viņu iet divas viņas vedeklas. Pievērsiet uzmanību, cilvēks kurš savā dzīvē parādījis dārgas lietas, kuras viņā ielicis Visuaugstais! (Mēs šodien klausījāmies liecības, tādam cilvēkam seko cilvēki.) Un lūk, no divām vedeklām tikai viena (bet kāda!) izlemj iet ar Naomi uz Israēla zemi. Bija viņā, kaut kas ļoti dārgs Dievam. Naomi ir kā zvejnieks. Viņa noķēra uz sirds āķa šo sievieti un Rute jau vairs nevar dzīvot savādāk. Viņa teica: ,,Tava tauta būs mana tauta un Tavs Dievs būs mans Dievs.,,

Šajā nedēļas lasījumā mēs lasām par to, ka „dzīvoja Israēls Gošenē Ēģiptes zemē un viņiem bija tur īpašumi un tie ļoti augļojās un vairojās.”

Es saprotu, ka šī rakstīta kā paralēlā vieta tam, ko lasīsim nākamajā nedēļas lasījumā „Šmot” grāmatā 1.nodaļas 7.pantā: „Un Israēla dēli augļojās un vairojās un pieauga un pieņēmās spēkā un piepildījās ar tiem zeme.” Un kā sekas: „Un cēlās jauns ķēniņš Ēģiptē, kurš par Jāzepu neko nezināja.”

Pievērsiet uzmanību - Israēla bērni augļojās un viņu kļuva daudz Ēģiptē, viņi adaptēja sevī ēģiptiešu dzīves veidu un kļuva par izteiktiem ēģiptiešiem un kā sekas viņu dzīvē atnāca jauns ķēniņš. Kāpēc?

Kas ir šī „svešzemju sieva”? Paskatīsimies Salamana pamācību 2.nodaļu, es lasīšu no 1.-17.pantam.

Mans dēls! Ja tu pieņemsi manus vārdus un pasargāsi pie sevis manus baušļus,
Tā ka savu ausi darīsi uzmanīgu uz gudrību un slieksi savu sirdi uz pārdomām;
Ja tu piesauksi zināšanas un sauksi uz saprātu;
Ja tu meklēsi to kā sudrabu un izmeklēsies to kā dārgumus:
Tad tu izpratīsi Kunga bijību un atradīsi Dieva atziņu.
Jo Kungs dod gudrību; no Viņa mutes – zināšanas un saprāts;
Viņš pasargā priekš taisnajiem glābšanu; Viņš ir vairogs nevainībā staigājošiem.
Viņš sargā taisnības ceļus un apsargā savu svēto takas.
Tad tu izpratīsi patiesību, taisnu tiesu un taisnumu, katru labu ceļu.
Kad gudrība ieies tavā sirdī, un zināšanas būs patīkamas tavai dvēselei ;
Tad spriestspēja apsargās tevi un saprāts tevi sargās.
Lai tevi glābtu no ļaunā ceļa, no cilvēka, kurš runā melus,
No tiem, kuri atstāj taisnus ceļus, lai ietu pa tumsas ceļiem;
No tiem, kuri priecājas darot ļaunumu un sajūsminās par ļaunu izvirtību
Kuru ceļi ir greizi un kuri maldas uz savām takām;
Lai tevi glābtu no cita sievas, no svešas, kurai maiga runa.
Kura atstājusi savas jaunības vīru un aizmirsusi Sava Dieva Derību.

„Lai tevi glābtu no cita sievas.” Par ko ir runa? Kura ir tā „cita sieva”? No svešas, kurai maiga runa. Cita sieva - tā ir cita gara sieva! Tas ir svešs gars. Tas nav tavs!

Un lūk, Israēls ieejot Ēģiptē, ļoti liels Israēla tautas daudzums, paņēma laulībā svešu sievu. Tas ir šis svešais gars.

Salamana pamācības 22.nodaļa 14.pantā lasām:

,,Dziļš bezdibenis ir netikļu (sieviešu) mute, uz kuru Dievs sadusmosies, tas tur iekritīs.”

Kad izlasīju šo Rakstu vietu, man radās asociācija ar vēstuli 2.vēstuli Tesaloniķiešiem 2.nodaļu - uz kuru Dievs sadusmosies, tas tur iekritīs; un

10.pants: „ tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem.”

Uz kuru, Dievs sadusmosies, tas iekritīs šajā melu mutē un viņi ticēs šiem meliem, tam, ko runās šis gars - cits gars.

Atgriezīsimies Berejšit, 1.Mozus 47.nodaļā no 28.panta rakstīts par Jēkabu:

„Vajehi” - un dzīvoja, vārds „vajehi” ir no vārda „hai” - dzīve, īstā dzīve, tā, kura atnāk no Dieva, tā, kas ir Viņā:

„… Un dzīvoja Jēkabs Ēģiptē septiņpadsmit gadus un Jēkaba dzīves gadi bija simts četrdesmit septiņi gadi.”

Ir rakstīts: Un dzīvoja - ne tā vienkārši mitinājās vai ne vienkārši ceļoja tur, bet dzīvoja. Kad lasām ivritā šo vārdu „hai” tad tā ir īsta dzīve. Jēkabs tur dzīvoja septiņpadsmit gadus. Dievs viņam deva nodzīvot šos septiņpadsmit gadus, ne vienkārši nodzīvot, bet dzīvot, to dzīvi, kura ir viņam no Dieva. Un šis skaitlis septiņpadsmit nav nejauši. Kad mēs 37.nodaļā par Jāzepu, Jāzepam bija septiņpadsmit gadi, kad viņa tēvs Jēkabs, rakstīts Israēls, sacīja viņam: aizej paskaties vai veseli ir brāļi, vai veselas ir aitas, sūtīja viņu uz Sihemas zemi, septiņpadsmit gadus Jāzeps bija Jēkaba mīļotais māceklis, mīļotais Israēla māceklis. Viņš viņu mācīja, deva padomus. Mēs redzam to ceļu, kuru Jāzeps izgāja Ēģiptē, to ticību, kuru viņā ielika tēvs.

Un Dievs kā atlīdzību deva Jēkabam nodzīvot septiņpadsmit gadus un tā bija iespēja Jāzepam atmaksāt tēvam par to, ko viņš bija viņā ielicis.

Paskatīsimies, kas rakstīts Brejšit grāmatā, 1.Mozus 50.nodaļā. Tur par Jāzepu ir rakstīts tieši tas pats, kas par Jēkabu.

22.pants: „Vaješev” un dzīvoja Jāzeps, dzīvoja Ēģiptē pats un viņa tēva nams, dzīvoja, tas ir mitinājās, dzīvoja Jāzeps un šeit stāv vārds ,,Vajehi,, tā ir garīga dzīve tā ir sirds piepildīta ar Dievu, simts desmit gadu. Redzat var dzīvot Ēģiptē , mitināties Ēģiptē, bet sirds tai pat laikā tev ir piepildīta ar dzīvību. Var „vaješev” mitināties, dzīvot citas tautas vidū, dzīvot citas kultūras vidū, dzīvot cita dzīvesveida vidū, bet iekšienē dzīvot kā Dieva cilvēks, iekšienē dzīvot dzīvi, kuru tevī ieliek Dievs, caur Viņa Vārdu, kurš tevi piepilda. Tā ir pavisam cita dzīve! Var dzīvot vienkārši tā, kā dzīvo šī pasaule.

Ziniet, šajā laikā es esmu saņēmis daudz apsveikumus Jaunajā gadā no ebrejiem Izraēlā. Visi tik patiesi apsveic mani Jaunajā gadā. Man tas apnika un es uzrakstīju kādam savam radiniekam tādu dzeju:

„Nav ebrejam egles,

Apgraizīts viņš bērnībā,

Nemeklē ļaundari āzi,

meklē spēka avotu!

Es gribu pateikt, ka daudzi cilvēki vienkārši pieņem tos apstākļus, kuros viņi dzīvo, kā realitāti un ar laiku... es atceros savu bērnību, arī tajā bija egles un svētki, bija Sala tētis, tagad mums ir Santa Klauss un citi, un ar laiku ieplūst cita kultūra. Cilvēkiem nav sapratnes kā viņiem būt šajā laikā, kad visa pasaule svin Jauno gadu. Nu ja jau visi, tad es arī! Tādēļ, ka iekšienē nav šī garīga kodola, lai stāvētu tam pretī, vai kaut kas cits apmaiņā pret to. To mācās bērni, to mācās pieaugušie, kaut arī viņi paši ir pavisam citas kultūras. Pievērsiet tam uzmanību: Israēls ieejot Ēģiptē sāka dzīvot kā visi. Pa cik viņi ir ebreji, viņi kļūst par pašiem labākajiem ēģiptiešiem! Visur pirmie, visur pirmie…

Mēs lasām Rutes grāmatu:

Tēvs, viņa divi dēli un viņa sieva, viņu māte atnāca padzīvot Moāba laukos, apmesties uz laiku, pārciest badu, bet tālāk ir rakstīts, ka viņi tur sāka dzīvot kā savā zemē, vēl vairāk, dēli apprecējās ar svešzemju sievietēm. Es saprotu, ka tāpēc no sākuma nomira tēvs, divi viņa dēli, un tikai tad, kad māte izdzirdēja, ka Dievs ir devis Israēlam maizi, viņa atgriežas uz savu zemi runājot par savu Dievu. Un tas ir kā tāds garīgs āķītis uz kura uzķērās vēl viena dvēsele. Vēl viena dvēsele sevī iekšā sajūt, ka viņai tas ir vajadzīgs. Lūk, Rute, vienkārša moābiete, bet paskatieties ko paveica viņas paklausība, kuru viņa parādīja Izraēlā? Viņa nevēlējās tur pasludināt savus dievus, viņa teica, lai tavs Dievs ir mans Dievs! Un cik pilnīgi Dievs viņu svētīja, tā, ka viņa ir iegājusi Mašiaha radu rakstos, viņa kļuva ķēniņa Dāvida vecvecmāmiņa! Tik daudz svētību uzreiz! Par ko? Par to, ka viņa vēlējās atgriezties pie tām tālajām, tālajām savām saknēm Lata laikos, kurš bija Abrahama radinieks. Dievs viņu svētīja bagātīgi, tāpēc, ka viņas sirds atvērās Viņam!

Viņa neskatījās uz ārējo uz to, ko viņai nācās pārdzīvot, ka viņa šajā zemē vāca vārpas, smagi strādāja. Bet Dievs ieraudzīja šo sirdi un izlēja uz viņu Savas svētības! Kā teica Boāss, viņas nākamais vīrs, viņa vēl bija pie viņa kalpone:

,,Lai atmaksā tev Kungs par šo tavu darbu un lai tev ir pilnīga atmaksa no Israēla Dieva Kunga, pie kura tu esi nākusi, lai nomierinātos zem viņa spārniem!” (Rutes 2:12).

It kā divas pretējas lietas: Israēls, kurš ieejot Ēģiptē sāka dzīvot kā ēģiptieši un Rute, kura ir atnākusi pie Israēla Dieva - atgriezās, jo mēs visi esam no vienas saknes, no vienām asinīm Dievs ir radījis visu cilvēku dzimumu.

Un šajā sakarā ir ļoti svarīgi atbildēt sev uz varbūt grūtu jautājumu: „Kur ir tavas mājas?”

Es nedomāju adresi, kur tu dzīvo, es domāju tās garīgās mājas, kur tu baudi maizi no Debesīm. Kas esi tu? Kas esmu es? Vai tu dzīvo kā visa šī pasaule dzīvo, vai arī tu nāc pie Israēla Dieva, kurš ir radījis šīs Debesis un Zemi, lai norimtos zem Viņa spārniem, lai Viņš piepildītu tavu sirdi ar savu mieru un spēku, kas nāk no Debesīm, ar to dzīvību, kas ir Viņā!

Es atceros, sarunu ar kādu māsu, tā bija par garīgām tēmām (šai māsai bija tāds ieradums kā kazai klejot pa draudzēmes), es viņai tad pajautāju - ir kur ir tavas mājas? Viņa nevarēja atbildēt uz šo jautājumu un viņa nosauca savu adresi Rīgas pilsētā… Tas ir cilvēks, kurš garīgi nekur nav piesaistīts, viņš ēd ēdienu „gan šur, gan tur”. Rezultātā viens neitralizē otru un viņš neko nesaņem.

Ja tev ir atklājies Israēla Dievs, tad tā tev ir zīme, ka pienācis laiks - JĀIZIET!!! Ja Dievs ir runājis tavā sirdī, tad vajag iziet! Vajag pateikt kā Rutei, tas ir mans Dievs un tā ir mana tauta un es būšu šī tauta!

Tagad daudzi cilvēki atrodas tādā garīgā strupceļā - domas, idejas lidinās gaisā un tauta vēršas pie Israēla Dieva. Un šeit ir svarīgi atrast sevī garīgos spēkus, lai nodalītu sevi no pagātnes, no savas garīgās pagātnes, lai kļūtu par vienu ar Viņa tautu. Israēls izdarīja daudz kļūdu, bet nekad neatmeta to Vārdu, kuru devis Dievs un nekad neatmeta Dievu, kurš viņus izredzēja. Viņi vienmēr zināja no kurienes un par ko atnāca sods.

Ja paskatāmies uz mūsu ticības tēviem uz Abrahamu, uz Īzāku un uz Jēkabu: Abrahams pēc nacionalitātes bija kaldejs, viņš dzīvoja teritorijā, kura Rakstos tiek saukta par Bābeli, viņš bija kaldejs. Bet kad Dievs runāja uz viņu, viņš izgāja no šīs zemes un Raksti jau viņu sauc par ebreju, kaut arī viņš vēl nebija noslēdzis Derību ar Dievu, viņš tikai pagriezās pret Viņu ar seju. Tagad ir laiks katram cilvēkiem izlemt ar ko viņš ir. Ar ko tu esi cilvēk? Mums raksta vēstules uz mājaslapu un cilvēki jautā: vai jūs neziniet tādu draudzi kā jūsu kaut kur mums tuvumā, visi meklē to, kas blakus, un tā ir saprotama vēlēšanās. Bet Abrahams nemeklēja draudzi, kas ir viņam blakus. Dievs viņam teica: „Ej!” Un viņš gāja neskatoties ne uz ko.

Šis nedēļas lasījums saucas „Vajeh”. Vārds „vajehi” cēlies no vārda „hai” – dzīve. Ir ļoti svarīgi sevi nodalīt, nogriezt no mežonīgā eļļas koka un piepotēties pie garīgā eļļas koka, no kura plūst dzīvība. „Izvēlies dzīvību”. Viņš teica, „Izvēlies dzīvību!” Izvēlies Mani! Piepildi savu sirdi ar Maniem baušļiem un tu izpratīsi Mani, sapratīsi Mani un šis ir Vārds, kuru Es esmu tev devis, tas tevi aizsargās no visa ļauna, no visas netaisnības, tas tevi pasargās!

Es esmu ļoti priecīgs, ka šodien es esmu šajā vietā, esmu priecīgs, ka redzu jūs, redzu jaunas sejas! Un ziniet es tā jūtu, ka tā ir jauna atvase mūsu draudzē un kaut tā vēl nav kultūraugs - ne līdz galam apgraizīta, bet es redzu šo vēlēšanos, slāpes baudīt šo maizi.

Un kādam tas varbūt radīs sirdī greizsirdību un viņš teiks sev: ,,Kā tad tā?! Es taču arī gribu! Es taču arī varu! Vēl viena dvēsele noķersies uz šī Dieva āķīša! Lūk, kas ir svarīgi!

Man gribās vienkārši palūgt un pateikties Dievam par visu, ko Viņš dara mūsu dzīvē, par visiem tiem brīnumu darbiem, kurus Viņš dara, par visu, kas notiek, pateikties Viņam par jaunām sirdīm, kuras Viņš atved uz šo vietu pēc jūsu lūgšanām!

Es pateicos jums par jūsu lūgšanām, ja ne jūsu lūgšanas, tad varbūt manis šeit arī nebūtu. Lai tas jūsos rada neatlaidību lūgties ar spēku, ar ticību!

Tēvs es slavēju Tavu Vārdu! Es pateicos Tev mans Tēvs par Tavu svēto dienu, par Tavu Sabatu, kuru tu esi devis mums, es pateicos, ka Tu esi pavēlējis mūsu dvēseļu tumsā ataust gaismai, lai apgaismotu mūsu sirdis ar Dieva godības iepazīšanu Tavā Dēlā Ješua a’ Mašiahā. Es pateicos Tev par katru sirdi, kuru Tu pievērs Sev, es pateicos Tev, es pateicos Tev par katru dvēseli, kuru Tu dari dzīvu ar Savu Garu! Es pateicos Tev par šo draudzi, kuru tu veido, kuru Tu vadi, kuru tu pamāci ar savu Vārdu, es pateicos Tev par visiem tiem, kas lūdz, par visiem tiem, kuriem sirdīs ir neatlaidība un slāpes pēc Dieva, lai šī uguns, kuru Tu esi aizdedzinājis, lai deg, lai tā aizdegas vairāk un lai katrs cilvēks kļūst, dārgs mūsu acīs. Lai mēs neskatāmies uz redzamo, bet lai mūsu sirdis raugās uz neredzamo, uz Dievu, kurš ir radījis šīs debesis un zemi! Radi mūs, radi mūs no jauna, lai piepildās mūsu sirdis ar Tevi, ar Tavu Vārdu, Tavu Garu! Jo mēs Tevī dzīvojam, kustamies un esam! Es pateicos Tev Kungs par brīnumiem, kurus mēs ieraudzīsim šajā vietā! Būs brīnumi! Amen!!!