Autors: A.Ogijenko.

Grāmata: „Kad dzirdēsiet Viņa balsi neapcietiniet savas sirdis.”

(Darba versija)

8. NODAĻA.

DIVI CEĻI.

Vēstules Galatiešiem trešā nodaļa.

Vēstules Galatiešiem trešās nodaļas galvenā doma – parādīt Ābrahama ticības ceļa priekšrocību, kā ticīgajiem no pagānu tautām tā arī Isrēlam, kam Likums „pārkāpumu dēļ ir klāt pielikta, kā „audzinātājs” līdz nāks „Ābrahama ticība”. Neskatoties uz Apustuļa Pāvila argumentu dziļumu un sarežģītību, kuri principā nav izprotami bez dziļām Mozus Toras zināšanām, visi viņa skaidrojumi norāda uz diviem pamata nosacījumiem:

Ābrahamam un viņa dzimumam (Sēklai), kas ir Mašiahs (Gal.3:16), dotais apsolījums iemantot pasauli, nav vis bauslībā dibināts, bet ticības taisnībā, kas viņam bija pirms apgraizīšanas. Šis „Ābrahama ticības ceļš” ir vienīgais iespējamais ceļš Ābrahama apsolījumu iemantošanai, kā „neapgraizītiem” tā arī „apgraizītiem”, kam 430. gadus vēlāk tika dots Likums pārkāpumu dēļ.

„Vai šie svētības vārdi attiecas vienīgi uz apgraizītajiem vai arī uz neapgraizītajiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību. Kā tā viņam ir pielīdzināta? Apgraizīšanā vai neapgraizīšanā? - Ne apgraizīšanā, bet neapgraizīšanā. Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību, kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts. Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.”(Rom.4:9-13)

Likums, kurš „pārkāpumu dēļ klāt pielikts - līdz nāktu dzimums, kam ir dots apsolījums” (Gal.3:19), kā „audzinātājs” ved apsolījuma mantiniekus pie Mašiaha (tas ir pie „Ābrahama Dzimuma”). Pie tam, Likums kā „audzinātājs”, ne vien māca, bet arī pasargā apsolījuma mantiniekus līdz mirklim, kad viņi nostāsies uz „Ābrahama ticības ceļa”, lai „ticībā tiktu taisnoti” (Ābrahama ticību, kas viņam tika pielīdzināta par taisnību):

„Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk. Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti. Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums. Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni.” (Gal.3:23-26).

3.Citiem vārdiem, Likums tika dots apsolījuma mantiniekiem (Ābrahama tiešajiem mantiniekiem sk. Gal.4:1) četrsimt trīsdesmit gadus pēc tam, kā Ābrahamam tika dots apsolījums pārkāpumu dēļ bauslība tika klāt pielikta kā „audzinātāja”, līdz Mašiaham (Gal.3:24). Galvenais Likuma dāvāšanas nolūks – iemācīt „bērniem” dzīvot pēc Dieva Valstības Likumiem (labu pieņemt, ļaunu atmest (5.Moz.30:15-20) un saglabāt viņus līdz „Dzimuma” (Gal.3:19) atnākšanas laikam - līdz viņos atklāsies Mašiahs. Rezultātā – „Likuma ceļš” kā „audzinātājs” arī noved mantiniekus pie „Ābrahāma ticības”, bet šis „Ceļš” kļūst garāks.

Vēstulē romiešiem Apustulis Pāvils skaidrāk, nekā Vēstulē galatiešiem, runā par to, ka „apsolījums, kas dots Ābrahamam” drošs ne vien tiem, kas seko Ābrahama ticībai, bet arī tiem, kas pakļauti bauslībai:

„Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs.” (Rom.4:16)

Tātad, ja „apsolījums” ir drošs gan „ticībā”, gan „tiem kas pakļauti bauslībai”, tad rodas jautājums: „Kādēļ ticīgie no pagānu tautām nevar iet „Bauslības ceļu”?” Varētu šķist, kas tur tik briesmīgs, lai pagāni apgraizās (ja viņi tā vēlas), pievienojas ebreju tautai prozelītu statusā, uzņemas „visu bauslību” un iet šo „garo ceļu” lai mantotu Ābrahama apsolījumus. Patiesībā tā visu ebreju tautas pastāvēšanas laiku ir bijis, kopš tā izgāja no Ēģiptes (2.Moz 12:38 un Jozua 5:4-5).

Tad kāpēc Apustulis Pāvils ir kategoriski pret to, lai ticīgie no pagānu tautām, „saņēmuši Garu”, nostājas uz taisnošanas ceļa ar „Bauslības darbiem”? Kas ir mainījies ar pirmo Ješua ‘aMašiaha atnākšanu? Kas ir mainījies ar Ješua ‘aMašiaha nāvi un augšāmcelšanos priekš „apgraizītiem” un „neapgraizītiem”?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem ir skaidri jāstādās priekšā „Ābrahama ticības” būtība, kura viņam tika pielīdzināta par taisnību un tāpat skaidri jāizprot iemesli kādēļ tika dots Likums, tiešajiem Ābrahama pēctečiem, kuri izgāja no Ēģiptes. (Sīkāk par Bauslības došanas runāsim 10 nodaļā. )

Atbildot uz šiem jautājumiem varēsim, ne vien izprast Apustuļa Pāvila kategoriskuma iemeslu attiecībā uz ticīgajiem no paganu tautām, bet arī ieraudzīsim šo divu ceļu būtisko atšķirību. Vienu no tiem es nosauktu par „tiešo vai taisno ceļu uz Ābrahama mantojumu”, bet otru – „par ilgo ceļu uz Ābrahama mantojumu”. Lai gan Apustulis Pāvils šos divus ceļus sauc savādāk:

pirmais – tas ir „ceļš no ticības” „apgraizītiem”, kam bauslība pārkāpumu dēļ ir klāt pielikta kā audzinātāja – „līdz nāktu dzimums” (Sēkla - krievu tulk.);

otrs – ir „ceļš caur ticību” „neapgraizītiem”, kam dots Dieva Gars lai audzētu sevī „Sēklu”, (kas ir Mašiahs). Kurš atdzimis viņos caur ticību - ka Mašiahs miris par viņu grēkiem un augšāmcēlies, lai dzīvotu viņos. Nākas atzīmēt, ka „ceļš caur ticību” pēc būtības ir „Ābrahama ticības ceļš”, kas viņam tika pielīdzināts par taisnību.

Tagad, pēc Vēstules galatiešiem 3. nod. galveno noteikumu īsa apskata, pirms uzsāksim detalizētāku šo noteikumu analīzi, nedaudz tuvāk apskatīsim kā Dievs taisno „apgraizītos no ticības un neapgraizītos caur ticību”, un ar to liksim pamatus atbildei uz Vēstules galatiešiem galveno jautājumu – „Kāpēc ar Ješua ‘aMašiaha atnākšanu, Viņa nāvi un augšāmcelšanos, ticīgajiem no pagānu tautām, kas „piedzimuši no augšienes” ir pilnīgi nepieņemami stāties uz „taisnošanas ceļa ar bauslības darbiem miesā”?”

8.1. „ir viens Dievs, Kurš taisno apgraizītos no ticības un neapgraizītos caur ticību ”

„Jeb vai Dievs tikai jūdu, ne arī pagānu Dievs? Protams, arī pagānu! Tik tiešām, ka ir tikai viens Dievs, kas taisnos apgraizītos no ticības un neapgraizītos caur ticību. Vai bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām.” (Rom.3:29-31).

Tātad, lai ieraudzītu šo divu ceļu atšķirību, kad Dievs taisno „apgraizītos no ticības”, bet „neapgraizītos caur ticību”, sākumā jātiek skaidrībā ko nozīmē – „Dievs taisno” un ko nozīmē – „bauslību nostiprinām caur ticību”.

Jūdu gudrie runā par to, ka nākamajā pasaulē bauslība tiks atcelta. Un sniedz šādu skaidrojumu:

Bauslības nolūks, kuru Dievs devis cilvēkiem, dzīvojošiem šajā pasaulē, iegrožot veco grēcīgo cilvēka dabu, kuru viņš mantojis pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas.

Nākamajā pasaulē cilvēkam vairs nebūs nepieciešama „vecās dabas iegrožošana”, jo cilvēkam būs „jauna daba”, kuras būtība ir, ka, visi Dieva Likumi, baušļi un noteikumi jau būs rakstīti viņa iekšējā cilvēka būtībā (sirdī un prātā) (Jer.31:31-34) tādēļ baušļi kā audzinošs (ierobežojošs), elements vairs nebūs vajadzīgi.

Tas pielīdzināms tam, kā vecāki audzina savu bērnu.

Kad viņš ir mazs, viņi saka: „Deviņos tev jāiet gulēt, tā būs labi. Filmas ar varmācīgu saturu neskaties, tas apcietinās tavu sirdi un izpostīs tavu dvēseli. Nedzer kolu un neēd hot dogus, tas kaitēs tavai veselībai utt.”. Visi šie vecāku baušļi, kā „audzinātājs” palīdzēja bērnam pareizi augt, sargāja viņu no visa kas var viņam kaitēt. Kad bērns jau izaudzis un dzīvo patstāvīgi, ja viņš bērnībā bija paklausīgs saviem vecākiem un viņu „baušļiem” (jo mīlēja viņus un uzticējās viņiem), tad esot pieaugušam viņam vairs nav vajadzīgi šie baušļi, tie ir viņa sirdī.

Tagad šis izaugušais bērns jau pats tā dzīvo un „vecāku baušļus” māca saviem bērniem. Savukārt, ja šis izaugušais bērns savā bērnībā nemitīgi pretojās „vecāku baušļiem” vai bija paklausīgs tikai tad, kad gribēja saņemt kādu balvu no vecākiem, tad šajā gadījumā, „baušļi” neieies viņa sirdī – būtībā. Būdams pieaudzis viņš dzīvos pēc „saviem baušļiem”, jo viņā vecāku „baušļi” nav kļuvuši par viņa iekšējo būtību.

Ņemot vērā jūdu gudro izpratni par to, ka nākamajā pasaulē vairs Baušļu nebūs un minēto piemēru par bērnu audzināšanu, atgriežoties pie iepriekš apskatītā 31. panta, kļūst skaidrs ko nozīmē „bauslību nostiprinām ar ticību”.

„Dieva bērni”, kam Dieva Likums rakstīts sirdīs un būtībā, ir tie, kas „Bauslību nostiprina ar ticību”.

Citiem vārdiem, tieši tie „Dieva bērni”, kuri gājuši savu garīgās izaugsmes Ceļu tiešā Dieva Gara vadībā paklausībā Viņa Likumam, baušļiem un norādījumiem un pavēlēm (1.Moz.26:4-5), pieaugot Kristus diženuma pilnības mērā, iemantojot Dieva Likuma dabu – ir tie, kas „Bauslību nostiprina ar ticību”.

Tieši tādu „Ticības ceļu” nogāja mūsu tēvs Ābrahams un ar savu ticību apstiprināja Dieva Likumu. To apliecina Dievs Tēvs svētījot Īzaku:

„Dzīvo kā svešinieks šinī zemē, un Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu. Tev un taviem pēcnācējiem Es došu visas šīs zemes, un Es piepildīšu to derību, kuru Es tavam tēvam Ābrahāmam ar zvērestu esmu apsolījis.

Un Es vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes un došu taviem pēcnācējiem visas šīs zemes, un tavos pēcnācējos visas zemes tautas tiks svētītas, tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij paklausīja un turēja Manus norādījumus un Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību." (1.Moz.26:4-5).

Tagad vajadzētu tikt skaidrībā, ko nozīmē „Dievs taisno”, kā rakstīts:

„... ir tikai viens Dievs, kas taisnos apgraizītos no ticības un neapgraizītos caur ticību.” (Rom.3:30)

un vēl šeit:

„Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? (Rom.8:33)

Gribu norādīt, ka mēs runāsim par „Dieva taisnošanu” Jūdajiskā izpratnē, citiem vārdiem mēs runāsim par procesu būtību, bet ne par to ārējām izpausmēm.

Šeit nākas pieminēt, ka „Dieva taisnošanas” būtība „apgraizītiem” un „neapgraizītiem” ir vienāda un tā ir – Dievs kas dzīvo cilvēkā taisno viņu. Tieši šī iemesla dēļ Vienīgais Dievs, kas radījis debesis un zemi un visu kas tās piepilda, kam nav ne sākuma ne beigu, saistīja Savu Vārdu ar Ābrahamu, Īzaku un Jēkabu, teikdams, ka tas ir Mans Vārds uz mūžiem:

„Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: "Tā tu saki Izraēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm.” (2.Moz.3:15).

Vienīgais Dievs, Mūžīgais, kam nav ne sākuma, ne gala, saista uz mūžiem Savu Vārdu ar cilvēku. Kāpēc? Jo cilvēks ir kļuvis par trauku, kurā dzīvo Dievs un tieši tajā ir „Dieva taisnošana”.

Citiem vārdiem, Vienīgais Dievs, dzīvojošs cilvēkā caur Mašiaha Vārda atzīšanu, ir cilvēka taisnošana, un tas ir galvenais ceļa mērķis kā „apgraizītiem”, tā arī „neapgraizītiem”.

Atšķirība ir vienīgi tajā, ka „apgraizītos” Dievs taisno no ticības un „neapgraizītos” caur ticību.

Pacentīšos īsumā paskaidrot, ko tas nozīmē.

Apustulis Pāvils par „apgraizīto” taisnošanu runā tā:

„Mēs - dzimuši jūdi un ne pagānu grēcinieki.

Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.” (Gal.2.15-16).

„Taisnošanas ticībā uz Kristu” būtība ir, kad cilvēks tiek taisnots caur Mašiaha atzīšanu, Kurš dzīvo ticīgajā. Tas būtībā ir kad - „Dievs taisno” (par ko runājām iepriekš), jo Mašiahs ir IDEĀLS TRAUKS, Kurā dzīvo Dievs. Un ja Mašiahs dzīvo mūsos, tad Dievs, Kurš dzīvo Mašiahā, taisno mūs (Jāņa14:23). Citiem vārdiem, kad nedzīvoju vairs „es”, bet Mašiahs dzīvo caur mani, tad cilvēks ir kļuvis par „trauku” kurā dzīvo Dievs, Kurš arī taisno šo „trauku”.

Rezultātā, tiem, kas „pēc dabas ir Jūdi”, pietiekami ticēt Ješua ‘aMašiaham, lai Dieva Likums „atdzīvotos” viņu sirdīs. Citiem vārdiem, „ticībā” uz Ješua ‘aMašiahu, Kurš paņēmis uz Sevi viņu grēkus, „mantinieki”, kas bērnībā bija pakļauti „audzinātājam”, saņemot Garu, sasniedz Mašiaha diženuma pilnības mēru, kļūdami par Dieva „traukiem”, Kurš ir viņu taisnotājs.

„Bet es saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder. Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospriestam laikam. Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā.

Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!” (Gal.4:1-6).

Bet tiem, kas „pēc dabas ir Jūdi”, ir šķērslis viņu taisnošanai „ticībā” uz Ješua ‘aMašiahu – tas ir „ vienai Izraēla daļai sirdis tikušas apcietinātas”, līdz kamēr Mašiaha atziņas pilnība sasniegs pagānus”. Pie tam ja ņemam vērā „netaisnības noslēpumaino spēku” (2.Tes.2:7) ar citu Jēzu, tad redzam cik liela ir Dieva žēlastība un pacietība pret pagāniem un tik ilgā „netaisnības noslēpumainā spēka” darbības iemesli priekš Izraēla:

„ Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Izraēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas. Un tā viss Israēls tiktu glābts, jo ir rakstīts: no Ciānas nāk Glābējs, Viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba. Un šī būs Mana derība ar viņiem, kad Es dzēsīšu viņu grēkus.

Pēc evaņģēlija viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles - Dieva mīļoti tēvu dēļ.

Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums. (Rom.11:25-29).

Tieši „siržu nocietinātības dēļ”, lai glābtu pagānu tautas, Israēls vēl aiz vien nepieņem „Labo Vēsti”, un pie tam, Israēls nav naidā ar Dievu, kā apgalvo „Romas kristietības tēvi”, visu „netaisnības spēka” darbošanās laiku palikdams Dieva mīlestībā:

„Pēc evaņģēlija viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles - Dieva mīļoti tēvu dēļ. (Rom.11:28).

Tātad, tos, kas pēc „dabas ir Jūdi”, Dievs attaisnos „ticībā” Ješua ‘aMašiaham, kad atnāks „pilnība pie pagāniem”.

Tagad pārrunāsim, to kas ir taisnošanas būtība „pagāniem” „caur ticību”. Varētu šķist, ka gan „apgraizītie”, gan „neapgraizītie” rezultātā tiks taisnoti ticībā Ješua ‘aMašiaham, kur tad ir atšķirība, kāpēc vieni „ticībā”, otri „caur ticību”?

Ar ko atšķiras Dieva taisnošanas ceļš „ticībā” tiem, kas „pēc dabas ir Jūdi”, no Dieva taisnošanas ceļa „caur ticību” Ješua haMašiaham, ticīgajiem no pagānu tautām?

Esam pienākuši svarīgākajam momentam šo divu ceļu atšķirības izpratnē!

Atbilde ir acīmredzama: „Galvenā atšķirība Dieva taisnošanā „apgraizītajiem ticībā” un „neapgraizītajiem caur ticību” ir iekšējā saturā, tiem, kas „pēc dabas ir Jūdi” un tiem, kas ir
„no pagānu tautām” brīdī, kad viņi iemanto ticību Ješua ‘aMašiaham”.

Pievērsiet uzmanību, kā raksta Apustulis Pāvils:

„Mēs - dzimuši jūdi un ne pagānu grēcinieki. (Gal.2:15)

Kā redzam no Apustuļa Pāvila vārdiem, atšķirība starp „apgraizītiem” un „neapgraizītiem”, ka „apgraizītie” jau „pēc dabas ir Jūdi, bet ne pagānu grēcinieki”, bet „neapgraizītiem” vēl jāiemanto šo Jūdu dabu, lai viņi vairs nebūt „pagānu grēcinieki”.

Kā to panākt?

Īsumā - „jāsatver vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles” (Cakar.8:23), lai atzītu, ko viņi

„pielūdz” (Jāņa 4:22).

Citiem vārdiem, „neapgraizītiem” jāatdzīst „ caur bauslības atziņu”, ko Dievs sauc par „grēku” („jo bauslība dod - grēka atziņu”(Rom.3:20)), lai atteiktos no „grēka” un iemantotu „Jūda dabu”.

Šo „Jūda dabu” „neapgraizītie” iemantos „caur ticību”, tas ir caur Mašiaha atziņu – caur Mozus Bauslības savienošanos ar ticību (Ebr.4:2), pakāpeniski, Dieva Gara un Ješua un apustuļu Mācības par Dieva valstību vadībā (Marka1:14-15; 1Kor.15:1-28, līdz kamēr Dieva Likums būs rakstīts viņu sirdīs.

Kad „neapgraizītie” sasniegs „Mašiaha diženuma pilnības mēru”, viņi iegūs „Jūdu dabu”, jo Dieva Likums būs rakstīts viņu sirdīs, un „Dieva taisnošanu”, jo Mašiahs Kurš dzīvo viņos, dzīvo caur Tēvu (Jāņa 6:57, 14:23).

Tāda ir Dieva taisnošanas ceļa „caur ticību” ticīgajiem no pagānu tautām būtība.

Šeit jāpiebilst, ka taisnošana „apgraizītajiem” „ticībā” attiecas uz tiem kas jau „pēc dabas ir Jūdi”, bet desmit Izraēla ciltīm, kas līdz šai dienai ir izkaisītas (2.Ķēn.17:21-23), no kuriem daudzi pat nezin, ka viņi pieder Israelam (vienīgi asins balss liecina par to), tā arī viņiem, pat ja tie ir „ārēji apgraizīti”, tāpat nākas noiet apgraizīšanas ceļu „caur ticību”, jo tiem vēl jāiemanto „Jūda daba”:

„Kas jums nācis prātā, ka jūs sakāt: mēs darīsim tā kā citas tautas, kā tautas citās zemēs: mēs pielūgsim koku un akmeni? - Tik tiešām, tas nekad nenotiks.

Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, ar stipru roku un paceltu elkoni un ar dusmām Es pār jums valdīšu kā ķēniņš. Es jūs aizvedīšu projām no citām tautām un sapulcināšu no zemēm un valstīm, kuru vidū jūs esat izkaisīti, ar stipru roku, paceltu elkoni un tā, lai Es varētu dot vaļu Savām bargajām dusmām. Un Es jūs vedīšu tuksnesī tautu vidū un tur iešu ar jums tiesā vaigu vaigā. Kā Es reiz tiesājos ar jūsu tēviem Ēģiptes tuksnesī, tā Es tiesāšos arī ar jums, saka Dievs Tas Kungs. Es likšu jums staigāt zem rīkstes un vedīšu jūs derības saitēs. Es izmetīšu no jūsu vidus nepaklausīgos un no Manis atkritušos; Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur tie dzīvo kā svešinieki, bet Israēla zemē tie nenāks atpakaļ, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs. Bet jūs, Izraēla nams, tā saka Dievs Tas Kungs, ejiet ikviens pie saviem elkiem un kalpojiet tiem. Bet vēlāk jūs patiešām Mani klausīsit un Manu svēto Vārdu neaptraipīsit vairs ar savām upuru dāvanām un ar saviem elkiem. Jo Manā svētajā kalnā, Izraēla augstākajā kalnā, tā saka Dievs Tas Kungs, tur Man kalpos viss Izraēla nams, visi, kas tanī zemē dzīvo; tur Man būs labs prāts uz tiem, tur Es pieņemšu jūsu cilājamos upurus un jūsu visu lietu pirmajos upurim, un visu, ko jūs Man veltījat. Kā patīkamu upura smaržu Es jūs pieņemšu, kad Es jūs izvedīšu no to tautu vidus un jūs sapulcināšu no tām zemēm un valstīm, kurās jūs tagad esat izklīdināti, un Es parādīšos jums kā Svētais visu tautu acu priekšā. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es jūs ievedīšu atpakaļ Izraēla zemē - tai zemē, ko Es, Savu roku paceldams zvērestam, solīju piešķirt jūsu tēviem.

Tur jūs tad atcerēsities savu ceļu un savu darbību, ar ko jūs esat aptraipījuši sevi, un jūs sajutīsit riebumu paši pret sevi par visu to ļaunumu, ko jūs esat darījuši.

Tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, jo Es esmu jums tā darījis Sava Vārda dēļ un ne saskaņā ar jūsu ļaunajiem ceļiem un jūsu netikliem darbiem, Izraēla nams," - tā saka Dievs Tas Kungs.”(Eceh.20:32-44).

Ieguvuši izpratni par „Dieva taisnošanu” „apgraizītajiem” „ticībā” un „neapgraizītiem” „caur ticību”, atgriezīsimies pie vēstules Galatiešiem 3. nod. izpētes, lai izprastu, kāpēc Apustulis Pāvils ir tik kategorisks uzstājoties pret to, ka ticīgie no pagānu tautām, kas ticībā uz Ješua ‘aMašiahu „piedzimuši no augšienes” un saņēmuši Svēto Garu, stājas uz „sevis taisnošanas ceļa caur bauslības darbiem”.

„Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais? To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt? Vai tik lielas lietas jūs velti esat piedzīvojuši? Taču ne velti! Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?” (Gal.3:1-5).

Šī Apustuļa Pāvila vēstījuma galatiešiem galvenā doma ir izteikta 3 pantā: „ Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” Tādēļ pamatīgāk izpētīsim šī jautājuma būtību. Ko nozīmē „garā iesākuši”? Ko nozīmē „miesā gribat pabeigt”? Īsumā ar vārdiem „garā iesākuši” Apustulis Pāvils domā „sirdsprāta” atjaunošanas ceļu, caur „piedzimšanu no augšienes” un pārtapšanu jaunā radījumā, Dieva līdzībā: „Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efez.4:22-24).

Dieva Gara lomas izpratnei, Kurš dots ticīgajiem no pagānu tautām „caur ticības sludināšanu” (Gal.3:5), piedzimstot no augšienes un pārtopot jaunā radījumā kas radīts pēc Dieva, jāapskata dažas Rakstu vietas.

Par „piedzimšanas no augšienes” būtību un kāpēc dots Svētais Gars, Apustulis Pāvils raksta tā:

„Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi, jūs kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.” (1.Pēt.1:22-23).

Kā redzam, tieši caur „ticības sludināšanu” ticīgie no pagānu tautām saņēma Garu (Gal.3:5) un „atdzimuši” ne no iznīcīgas sēklas, bet „neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda”. (1.Pēt.1:23). Un caur „paklausību PATIESĪBAI” (caur paklausību Dieva Likumam) Gars attīrīs ticīgo dvēseles no grēcīgās dabas, kas pretojas Dieva Likumam, lai audzētu cilvēka dvēselē „nevīstošo Sēklu”, kas ir Dieva Vārds (1Pēt.1:22). Pie tam svarīgi atzīmēt abu pušu, kas piedalās šajā „jauna cilvēka pēc Dieva līdzības” radīšanas procesā savstarpēju labprātību. No cilvēka puses ir labprātīga vēlēšanās „paklausīt Dieva Likumam” un vēlēšanās „atjaunoties Dieva līdzībā”, kas ir pamats Dieva Garam attīrīt cilvēka dvēseli (apgraizīt sirdi) no grēcīgās dabas, kas pretojas Dieva Likumam. Pēc būtības tieši tā Dieva Gars audzē „nevīstošo Sēklu” cilvēkā, kā rezultātā rodas „jauns radījums – cilvēks, kas radīts Dieva līdzībā”.

Tieši par šo „nevīstošo Sēklu”, Apustulis Pāvils runā vēstulē Galatiešiem un sauc to par „Ābrahama dzimumu”, kas ir Mašiahs”:

„Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts "un dzimumiem", tas ir par daudziem, bet par vienu: "un tavam dzimumam", proti, Kristum.”(Gal.3:16)

Otrajā vēstulē korintiešiem Apustulis Pāvils papildus paskaidro, ka tieši Dievs Tēvs caur Savu Garu audzēs mūsos Mašiahu.

„ Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, ir Dievs; Viņš mūs ir arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs.”(2.Kor.1:21-22).

Atgriežoties pie Apustuļa Pāvila vēstules Galatiešiem trešās nodaļas sākuma, kļūst saprotamāka šī dedzīgā aicinājuma jēga.

Apustulis Pāvils mudina Galatiešus veselam saprātam un saka, vai tiešām jūs esat tik neprātīgi, ka saņēmuši Garu lai audzētu sevī nevīstošo Mašiaha Sēklu (Gal.3:16, 2.Kor.1:21), Kura būtība ir Dzīvais neiznīcīgais Dieva Vārds (1.Pēt.1:23) ,atsakoties no „Mašiaha Sēklas” audzēšanas sevī un nostājaties uz „miesas darbu ceļa ”, cenšoties attaisnot sevi ar bauslības darbiem? Par sevis taisnošanas ar „Bauslības darbiem miesā” būtību mēs īsumā runājām jau pagājušajā nodaļā.

Apskatīsim kur radusies šī vēlēšanās galatiešos attaisnot sevi ar „Bauslības darbiem miesā”, kas tā uztrauc Apustuli Pāvilu, kurš ir „pagānu tautu apustulis”?

Viss ir apstāklī, ka „daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: "Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti." (Ap.d.15:1). Šie ļaudis, kas atnākuši no Jūdejas , piedāvā galatiešiem iet prozelītisma ceļu, jo viņi zina, ka tā bijis visu ebreju tautas vēsturi, kopš viņi izgāja no Ēģiptes.

Šķiet, ka viņiem vēl nav atklāsmes, kuras ir Apustulim Pāvilam, kurš sūtīts sludināt pagānu tautām. Apustulis Pāvils saka galatiešiem, ka šis ceļš nav priekš jums! Ar Ješua ‘aMašiaha atnākšanu jums ir atklājies „tiešs Ābrahāma ceļš”! Paraugieties uz Ābrahāmu, viņam „apgraizīšana bija kā „taisnības zīmogs”, caur ticību, kas viņam bija vēl pirms apgraizīšanas” (Rom.4:11). Pie tam nedaudz vēlāk, vēstules Galatiešiem piektajā nodaļā, Apustulis Pāvils brīdina galatiešus par to, ka tam kurš „ārēji apgraizīts” jāpilda „viss Likums”, bet tas nav viegli, pat tam, kurš „pēc dabas ir Jūds”, apgraizīts astotajā dienā pēc dzimšanas:

„No jauna es apliecinu katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts, ka viņam jāizpilda visa bauslība.” (Gal.5:3).

Citiem vārdiem ticīgajam no pagānu tautām, kas veicis miesas apgraizījušies, jāpilda uzreiz „visa Bauslība”, bet tas viņam ir neiespējami pie vislabākās gribēšanas, un rezultātā viņš kļūst vainīgi Dieva priekšā nepildot Bauslību.

Bet tas vēl nav viss. Visskumjākais ticīgajiem no pagānu tautām ir tas, ka nostājoties uz „sevis taisnošanas ceļa ar miesas darbiem”, viņi vairs nav spējīgi piespiest sevi iet sirds apgraizīšanas ceļu, Mašiaha Sēklas audzēšanas ceļu sevī Dieva Gara vadībā. Nespēj, jo viņa garīgās izaugsmes procesu vadīs nevis Dieva Gars, bet cilvēka prāts, kas nav spējīgs apgraizīt cilvēka sirdi. Rezultātā, cilvēks kas ir miesa un asinis, kas noslogots ar rūpēm par regulāru visas bauslības izpildi, atkrīt no „Ābrahāma Sēklas audzēšanas sevī” ceļa un kļūst par „bauslības vergu”. Tādēļ vēstules Galatiešiem piektajā nodaļā, pēc šo divu ceļu būtības detalizētas izpētes, Apustulis Pāvils no jauna aicina galatiešus nepakļaut sevi „verdzības jūgam”, bet palikt brīvībā Svētajam Garam, lai caur Viņa vadību un paklausību Dieva Likumam audzēt sevī „Mašiaha Sēklu”:

„Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā! Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs tiekat apgraizīti, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs. No jauna es apliecinu katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts, ka viņam jāizpilda visa bauslība. Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši. (Gal.5:1-4).

„Brīvības” būtība, ko Mašiahs dāvā tiem, kas tic tam, ka Viņš paņēmis uz Sevi visus mūsu grēkus, nav brīvībā no Bauslības un nelikumīgā dzīvē (Gal.2:17), bet gan pakāpeniski Dieva Gara vadībā Dieva Likums, pēc tā atzīšanas mēra ienāk ticīgā dzīvē.

Tas izslēdz iespēju ticīgajam kļūt par likuma vergu, jo Bauslību pilda nevis cilvēks, bet viņā dzīvojošais Mašiahs. Pēc dedzīgās apelēšanas pie galatiešu veselā saprāta, Apustulis Pāvils sāk argumentēt savu pozīciju un pamatīgi analizēt „Ābrahāma ticības” būtību, kas viņam tika „pielīdzināta par taisnību”.

8.2. Par Ābrahāma ticību, kas viņam tika pielīdzināta par taisnību.

„ Jau Ābrahāms "ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību". (Gal.3:6)

Lai izprastu Ābrahāma ticības būtību, kas tika viņam pielīdzināta par taisnību jāvēršas pie Mozus Bauslības:

„Un Ābrahāms teica: "Redzi, Tu man neesi devis pēcnācējus. Viens no mana nama ļaudīm būs mans mantinieks." Un tad Tā Kunga vārds nāca pār viņu: "Šis gan nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tavām miesām nāks, būs tavs mantinieks." Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. Un Ābrahāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” (1.Moz.15.3-6)

Virspusēji lasot šo Mozus Toras Rakstu vietu (īpaši tiem, kas lasa tulkojumus) rodas iespaids, ka bezbērnu Ābrahāms noticēja Dievam, ka viņam (esot bez bērniem) būs daudz pēcnācēju, un Dievs to pielīdzināja viņam par taisnību.

Vai patiesi tas ir tā? Ko nozīmē vārdi: „Un Ābrahāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” (1.Moz.15:6)

Ābrahāms taču „paļāvās uz Dievu” jau tad, kad paklausīja Viņa aicinājumam iziet no Hāranas (1. Moz.12:1-3). Ja izsākamies vēl precīzāk, tad „Ābrahāms uzticējās Dievam” jau tad kad dzīvoja kaldēju Ūrā:

„Un Viņš sacīja uz to: "Es esmu Tas Kungs, kas tev lika iziet no kaldēju Ūras, lai tev dotu šo zemi iemantot." (1.Moz.15:7)

Tad ar ko gan atšķiras Ābrahāma ticība, tajā laikā kad Dievs izveda viņu no kaldēju Ūra, vai tad kad viņš paklausīja Dieva aicinājumam un izgāja no Hārana – no „ticības kuru Dievs viņam pielīdzināja par taisnību”, laikā, kad viņš jau ceļoja, pa zemi, kuru viņam vajadzēja iemantot?

Par cik par Ābrahāma dzīvi kaldēju Ūrā un par to, kas ar viņu tur notika Rakstos ir maz teikts (lielāko ties aprakstīts Tradīcijā), lai atbildētu uz šo jautājumu, pievērsīsimies ticībai, kas bija Ābrahāmam, kad Dievs uzrunā Ābrahāmu iziet no Hārana:

„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: „Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. " (1.Moz.12:1).

Burtisks tulkojums:

„Un Tas Kungs sacīja Ābrahāmam: ej pie sevis (leh leha), no tavas zemes (me - arceha), no tavas dzimtas (umi - maladteha), no tava nama (umi - beiteha) – uz zemi, kurā (ašer) Es parādīšu tevi (eļ ha arec ašer areha)” (1.Moz.12:1)

Ebreju gudrie pievērš uzmanību savādajai vārdu secībai, kad Dievs uzrunā Ābrahāmu – izej no „zemes”, no „cilts” no „tēva nama”. Šķiet loģiski būtu pretēja secība, ja cilvēks izgājis no „zemes”, tad saprotams, ka viņš ir izgājis no „savas dzimtas” un no „sava tēva nama”. Ņemot vērā faktu, ka Torā visam ir sava nozīme un viss uzrakstītais attiecas uz katru cilvēku, kas dzīvo virs zemes, ebreju gudrie skaidro, ka šajā gadījumā runa ir nevien par fizisku pārvietošanos uz citu valsti, bet runa ir par garīgu iziešanu no visa kas pamatā cilvēkam (politika, ideoloģija, pasaules uztvere, tradīcijas, paražas, ieradumi), uz garīgo zemi, kur viss dzīvo pēc Dieva likumiem (5. Moz.33:4). (Manā izpratnē Hanāna zeme, kā „svešniecības zeme” kur Dievs aicina doties Ābrahāmu, ir kā cilvēka dvēseles stāvokļa vizuāls tēls, kurai jāpārvēršas par ziedošu Ēdenes dārzu, caur „sevis patiesā” iepazīšanu, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības.)

Tālāk ebreju gudrie pievērš uzmanību savādajam formulējumam „leh leha”, kas tulkots kā „izej”. Patiesībā ja runa būtu tikai par iziešanu no zemes, tad nebūtu jāsaka „leh leha”, pietiekami būtu „leh”. Taču Ābrahāmam tika teikts „leh leha”, tas nozīmē nevis vienkārši „iziet”, bet „iziet un iet pie sevis”. Citem vārdiem, Ābrahāmam ne vien jāiziet no savas zemes, no savas dzimtas, no sava tēva nama, bet pie tam viņam „jāiet pie sevis”, „iet lai atrastu sevi”. No iepriekš minētajiem komentāriem kļūst saprotams Dieva vēršanās būtība ne vien pie Ābrahāma, bet pie katra cilvēka, kurš dzimis no miesas (no zemes vecākiem): „Tava zeme (arec), kur esi dzimis un audzis, - tas neesi „tu”. Izej no tās. Viss tas, kas radniecīgs tev, pat tavs tēva nams – tas neesi „tu”. Izej no tā. Izej no visa, iekš kā „tu” esi izaudzis (politika, ideoloģija, pasaules uztvere, tradīcijas, paražas, ieradumi). Izej un „ej pie sevi”, pie „sevis patiesā”.

Vārds „ašer arjeha” minētā panta beigās, kas tulkots kā „uz zemi, kuru Es tev rādīšu”, iztulkots nepareizi. Ja būtu rakstīts „ašer leha”, tad varētu tulkot : „norādīšu tev”. Bet ir rakstīts „ašer ajeha”, bet tas nozīmē „parādīšu tevi”*

„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: "Ej pie sevis (leh leha), no savas zemes (me - arceha), no savas cilts (umi - maladteha) un no sava nama (umi - beiteha) - uz zemi, kurā (ašer) Es tev rādīšu tevi (eļ ha arec ašer arjeha). (1.Moz.12:1)

*(B.I.Bermans, grāmata „Bibleiskije smisli)

Kamēr Ābrahāms dzīvo šajā zemē, savas tautas tradīcijās un parašās, tēva namā, starp radiem, viņš nevarēs iepazīt „sevi patieso”. Tikai tad, kad viņš izies no visa tā uz zemi, kur Dievs viņu aicina iet, tikai tur Dievs parādīs viņam viņa „patieso Es”. Bez šī „ticības Ceļa sākuma” cilvēkam ir neiespējami „ieraudzīt patieso sevi”. Šim „Ābrahāma ticības Ceļa” sākumam ir principiāla nozīme Dieva tautas radīšanā:

„ Klausies, meita, skaties un pavērs šurp savu ausi: aizmirsti savu tautu un sava tēva namu, tad ķēniņam patiks tavs skaistums, jo viņš jau ir tavs kungs, un tev jāpakļaujas viņam! Tiras pilsētas iedzīvotāju meitas tev tuvosies ar veltēm, un tavas tautas bagātākie iepriecinās tavu vaigu ar savām dāvanām, cenzdamies iegūt tavu labvēlību. Košā skaistumā mirdz ķēniņa meita, ar zeltu un pērlēm ir rotāts viņas apģērbs.” (Ps.45:11-14)

Lielākai skaidrībai, tiem kas nostājušies uz „Ābrahāma ticības ceļa” caur ticību Ješua ‘aMašiaham, nākas atzīmēt, ka „svešniecības zeme” kurp Dievs aicina Ābrahāmu doties, lai atrastu savu „patieso ES”, būtībā ir Dieva mīļotā Dēla garīgā teritorija (Kol.1:13), kurā Dievs ieved katru cilvēku, kurš salīdzinājies ar Viņu caur ticību par viņa grēkiem izlietām Mašiaha asinīm. Kā redzam „ceļojot” par šo zemi, kuru vēlāk Dievs dos iemantot cilvēkam, galvenais mērķis ir iepazīt sevi „patieso” un iemācīties harmoniski dzīvot pēc Dieva Valstības likumiem zemē, kurā viņš pagaidām ir ceļinieks (sk. Ebr.11:8-16). Ja cilvēks savs „ceļošanas” laikā pa šo zemi neiepazīs sevi „patieso” un neiemācīsies dzīvot pēc šīs zemes likumiem (5.Moz.33-4), tad viņš nevarēs iegūt šo „svešniecības zemi” mantojumā. Tieši par šo Jaunās derības ticīgo „ceļošanas laiku” Dieva mīļotā Dēla Valstībā līdz Mašiaha Otrai Atnākšanai, Ješua ‘aMašiahs runā līdzībā par „kāzu mielastu”:

„Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? - Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu." (Mat.22:1-14)

Citiem vārdiem runājot, saskaņā ar Ješua līdzību, šodien Debesu Valstībā, pateicoties Viņa izlietajām asinīm par visiem cilvēkiem, atrodas „labie un ļaunie”, bet, kad Ķēniņš ieradīsies uz „kāzu mielastu”, tad tie, kas nebūs kļuvuši līdzīgi Viņa Dēla tēlam (Rom.8:29) un nebūs iemācījušies dzīvot pēc Dieva Valstības likumiem (Mat.6:10), tiks izdzīti no Debesu Valstības „galējā tumsībā”.

Tālāk Dievs saka Ābrahāmam:

„Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” (1.Moz.12:2)

Citiem vārdiem, kad Ābrahāms izies „leh leha” uz savas svešniecības zemi un atradīs tur „patieso” sevi, tad tieši no šī „patiesā Ābrahāhama”, Dievs izveidos lielu tautu. „Patieso Ābrahāmu” Dievs svētīs, paaukstinās viņa vārdu un padarīs viņu („patieso” Ābrahāmu) par svētību visām tautām (1.Moz.12:3).

Kas ir šis „patiesais Ābrahāms”, no kura Dievs izveidos lielu tautu?

1.Moz.12:7 lasām:

„Un Tas Kungs parādījās (vaiecer – ļava Sevi ieraudzīt) Ābrahāmam un sacīja: Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi." Un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies.” (1.Moz.12:7)

Citiem vārdiem runājot, Ābrahāms iet uz savas svešniecības zemi, kur viņam jāatrod sevi „patieso”, bet Dievs viņam rāda nevis Ābrahāmu, bet Sevi un runā par „Ābrahāma dzimumu”, kuram Viņš atdos šo zemi. Ko tas nozīmē „ļāva ieraudzīt Sevi”, ja „Dievu neviens nekad nav redzējis un redzēt nevar” (1.Tim.6:16) un, kā tas saistīts ar „Ābrahāma dzimumu”?

Jāņa evaņģēlijā rakstīts:

„Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” (Jāņ1:18).

Un vēl šeit:

„Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus. (Jāņ.14:9-10).

Citiem vārdiem, kad Dievs Ābrahāmam „ļāva ieraudzīt Sevi”, tad patiesībā Ābrahāms ieraudzīja sevī Dieva Dēlu, kurš var būt sadraudzībā ar Dievu – un tas bija tas patiesais Ābrahāms, kuru Dievs solīja parādīt Ābrahāmam.

Ja izsakāmies Jaunās Derības ticīgā valodā, tad Dievs parādīja Ābrahāmam – Ābrahāmu, kurš ir „piedzimis no augšienes” – atdzimušu Dieva Vārdu (Dieva Dēlu) dzīvojošu Ābrahāmā, kurš arī ir „Ābrahāma dzimums” – Mašiahs (Gal.3:16). Kļūst saprotams, kāpēc tālāk Dievs runā par „Ābrahāma dzimumu”, kuram Viņš atdos šo zemi. Dievs grib „atdot zemi” tiem Ābrahāma pēcnācējiem, kuros dzīvos „Ābrahāma Sēkla” , Kas ir Mašiahs.

Un Tas Kungs parādījās Ābramam (vaira – (nozīme) ļāva Sevi ieraudzīt) un sacīja: "Tavam „dzimumam Es došu šo zemi."(1.Moz.12:7)

Sīkāk par to, kādas prasības Dievs stāda tiem, kuros saskaņā ar „Derību par Mašiahu” būs „Ābrahāma Sēkla”, runāsim nākamajā nodaļā. Tagad svarīgi saprast, ar ko atšķiras Ābrahāma ticība, kuru Dievs viņam pielīdzināja par taisnību (kura viņam bija laikā, kad viņš jau gāja pa zemi, kuru Dievs bija apsolījis mantot viņa „Dzimumam”), no tās ticības, kura Viņam bija laikā, kad viņš izgāja no Harana, paklausot Dieva aicinājumam „leh leha” pie sevis „patiesā”.

No iepriekš teiktā par Ābrahāma ticības ceļa sākumu var izcelt vairākus svarīgus momentus, kas raksturo šo ticību.

Pirmkārt, Ābrahāms paklausīja Dievam un izgāja „no savas zemes, no savas dzimtas no sava nama” uz savas svešiniecības zemi, kur viņam jāiemanto „patieso sevi”.

Otrkārt, Dievs ļāva Ābrahāmam ieraudzīt „patieso” sevi un tas bija Dieva Dēls - Ābrahāmā atdzimušais „dzīvais Dieva Vārds”, kas arī ir „Mašiaha dzimums”.

Un treškārt, Dievs saka Ābrahāmam, ka tieši no viņa „Ābrahāma dzimuma” Viņš radīs lielu tautu (1.Moz.12:2) un, tieši šim „Ābrahāma dzimumam” Viņš atdos šo zemi (1.Moz.12:7).

Pēc šīs sarunas paiet vairāki gadi. Ābrahāms noiet uz Ēģipti un no jauna atgriežas savā „svešniecības” zemē, atdaloties no Lata. Vēlāk izglābj Latu no gūsta un uzvar četru varenu ķēniņu armiju, kuri kontrolēja Tuvos Austrumus. Šajā brīdī viņš ir savas zemes dzīves slavas virsotnē. Šajā sakarā B.I. Bermans grāmatā „Bibleiskije smisli” saka:

„Bet Ābrahāms nesvin uzvaru, viņš ir nobijies no uzvaras. Šeit Rambans (Nahmadins) atzīmē – taisnajiem nav raksturīgi nostiprināties šajā pasaulē. Tādēļ svinēšana ir pamats šaubām: vai tevī nav kādas zemišķas īpašības, kuras dod prasmes pagodināties – paaugstināties šajā dzīvē? Ābrahāms nevar nesaprast to, ka uzvaras karā un zemes godība nav priekš viņa.”

Dievs mierina Ābrahāmu un saka lai viņš nebaidās ka uzvara pār četriem ķēniņiem izsmels to labumu ko Dievs bija paredzējis viņam, ka „viņa balva ir visai liela” un tā vēl ir priekšā:

„Pēc šiem notikumiem Tas Kungs runāja uz Ābrāmu, viņam parādīdamies un sacīdams: "Nebīsties, Ābrām, Es esmu tavs vairogs, un tava alga ir ļoti liela." (1.Moz.15:1)

Tātad Ābrahāms ir paaugstināts šajā pasaulē, pateicoties Dieva apsardzībai, bet viņš saprot, ka ne par to ar viņu runāja Dievs, kad teica: „ Es darīšu lielu tavu vārdu.” (1.Moz.12:2) Ebreju gudrie, runā par to, ka savā laikā, kad Ābrahāms gāja garām Bābeles torņa būvētājiem, kuri vēlējās „paaugstināt savu vārdu” (1.Moz.11:4), viņš teicis: „Lai nav man nekā kopīga ar šiem cilvēkiem”.

Ābrahāmu uzmundrina Dieva teiktais – „tava alga ir visai liela”, un viņš no tā secina, ka Dieva apsolījumu piepildīšanās ir vēl priekšā. Par cik viņam vēl aizvien nav bērnu, bet Dievs apsolīja viņam pēcnācējus no „Sēklas”, tad viņš izdara secinājumu, ka Dievs viņam vēl nav devis to „Sēklu” no kuras viņam būs pēcnācēji. Un tādēļ viņš saka:

„Un Ābrahāms atbildēja: "Dievs mans Kungs, ko Tu man gribi dot? Redzi, es palieku bez bērniem, un mana nama mantinieks būs šis damaskietis Ēliēzers." Un Ābrāms teica: "Redzi, Tu man neesi devis pēcnācējus (זָ֑רַע -sēklu ). Viens no mana nama ļaudīm būs mans mantinieks."(1.Moz15:2-3).

Šķiet nedaudz savāds Ābrahāma paziņojums, ka Dievs vēl nav devis viņam „Sēklu” pēc visa, kas Ābrahāma dzīvē jau bijis.

Ābrahāms, paklausīja Dieva aicinājuma, izgāja no savas zemes, no sava nama, no sava tēva nama pie sevis „patiesā” uz savas „svešniecības zemi”. Dievs parādīja Ābrahāma „Patieso Ābrahāmu”, kurš ir atdzimušais viņā „Dieva Vārds”. Ābrahāms gāja pa savas svešniecības zemi. Pateicoties Dieva apsardzībai uzvar kaujas, kuras cilvēciskiem spēkiem nav iespējams uzvarēt. Bet beigās būdams bez bērniem viņš saka Dievam:

„Tu man neesi devis pēcnācējus (זָ֑רַע -sēklu )”.

Kas šeit nav kā nākas?

Vai patiesi Dievs nav devis Ābrahāmam „Sēklu” tāpēc viņš aizvien vēl paliek bez bērniem?

Vai varbūt, paklausot Dieva aicinājumam „leh leha” – „iet pretī sev patiesajam” Ābrahāms nelīdz galam izprot, kādā veidā viņam jāiegūst „patieso sevi”?

Citiem vārdiem runājot, Ābrahāms labi saprot, ka zemi pa kuru viņš iet iemantos viņa pēcnācēji, kuros būs viņa „Sēkla”, kas ir Mašiahs. Ābrahāms iet pa šo zemi, bet pēcnācēju aiz vien nav... „Kur ir problēma? – domā Ābrahāms, Kāpēc man vēl aizvien nav pēcnācēju? Varbūt Dievs vēl nav man devis to „Sēklu”, no Kuras man būs bērni?”

Pēc aukstāk aprakstītiem notikumiem, kad Ābrahāms uzvarēja četru varenu ķēniņu armiju, kas kontrolēja Tuvos Austrumus, Dievs saka „nebaidies Ābrahām, Es Esmu tavs vairogs; tava alga ir visai liela”. Ābrahāms sāk domāt: „Ja Dievs runā par to, ka mana alga ir liela un tā vēl ir priekšā, tad varbūt runa ir par to „Sēklu” no Kuras man būs pēcnācēji. Un tādēļ viņš saka: „Un Ābrahāms teica: "Redzi, Tu man neesi devis pēcnācējus (זָ֑רַע -sēklu ). Viens no mana nama ļaudīm būs mans mantinieks."(1.Moz15:3).

Ko Dievs atbildēja Ābrahāmam?

Mēs esam pietuvojušies mirklim, kad atklājas Ābrahāma ticības būtība, kuru Dievs pielīdzināja viņam par taisnību:

„Un tad Tā Kunga vārds nāca pār viņu: "Šis gan nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tavām miesām nāks, būs tavs mantinieks." Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja.” (1.Moz 15:4-5).

Šajā Dieva atbildē Ābrahāmam Toras skaidrotāji atzīmē divus svarīgus momentus, kurus praktiski neiespējami ieraudzīt tulkojumos. Lūk kā par to raksta B.I.Bermans grāmatā „Bibleiskije smisli: „Un lūk, Kunga vārdi viņam, saka: „Nemantos tev tas! Bet tas, kurš iznāks no tavas iekšienes (meaim).Viņš tevi mantos (1.Moz.15:4).

Šķiet savāda frāze: par vīrieti tiek runāts tā, kā par sievieti – nevis no taviem gurniem, bet no tavas iekšienes. Kā tas jāsaprot? No tās pašas saknes kā vārds „meaim” ir vārds „ma” (kas) un „mi” (kurš). „Meaim” – tā ir tā dvēseles īpašība, kas ļauj cilvēkam uztvert otra sāpi kā savu... Šī „iekšiene” – ir Ebreja Ābrahāma, viņa sēklas mantojums...”

Citiem vārdiem, Dievs saka Ābrahāmam to, ka „Sēkla” Ābrahāmā jau ir! Tādēļ velti Ābrahāms domā, ka Dievs viņam nav devis „Sēklu”. Tagad kļūst skaidrs, ka Ābrahāms, paklausot Dieva aicinājumam „leh leha” – „iet pie sevis patiesā”, līdz tam brīdim vēl aizvien nesaprot to, kādā tieši veidā viņam jāiemanto „patieso sevi”?

Citiem vārdiem, ja „Sēkla” Ābrahāmā jau ir, tad kas Ābrahāmam ar šo „Sēklu” jādara, lai Dievs no viņa „Sēklas” dotu viņam pēcnācējus?

Šeit Ābrahāms iegūst atklāsmi par to, ka „Sēkla jāaudzē”! Par cik Dievs Pats līdz šim laikam nav „audzējis” viņā šo „Sēklu”, Ābrahāms nonāk pie izpratnes, ka Dievs gaida no Ābrahāma viņa piekrišanu un līdzdalību šajā „Mašiaha Sēklas audzēšanas” procesā kopā ar Viņu.

Šo „Sēklu” Ābrahāmā audzēs Dievs caur Ābrahāma paklausību Dieva Balsij un ievērojot visu, ko Dievs ir licis turēt pakāpeniski, iepazīstot Viņa norādījumus, Viņa pavēles Viņa likumus un Viņa bauslību (1.Moz.26:5). Tā ir „Derības par Mašiahu” būtība. Par to vairāk runāsim grāmatas nākamajā nodaļa.

Lūk ko par šo Ābrahāma un Dieva sadarbību „Sēklas” audzēšanā viņā raksta B.I Bermans grāmatā „Bībleiskije smisli”: „Ābrahāms izauga un nodzīvoja dzīvi zemē, kur astroloģijai un visāda veida zīlēšanai bija izšķiroša nozīme cilvēku likteņu noteikšanā. Savu dzīvi Ābrahāms (toreiz Ābrams) saistīja ar Jupitera virzību, un pēc viņa astroloģiskajām prognozēm viņam nevarēja būt dēla, viņš ir -ariri. Cilvēka kurš nāk no zvaigžņu pētnieku zemes pasaules uztvere neļāva viņam izprast Kunga sūtītos vārdus, tāpēc :„Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Raugies (habed) uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Un vēlreiz Kungs teica - tātad teica ko jaunu:

„ Tāpat (ko) būs tevi pēcnācēji," Viņš tam sacīja. (1.Moz15:5).

Vārds (habed) paredz skatu no tādas pozīcijas, tikai tad, kad vērotājs ir „izvests ārā” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – izvests laukā no Pasaules, no esības stāvokļa Pasaulē. Izvedot pozīcijā, kad debesis ir redzamas no augšas lejā, Kungs lūdz Ābrahāmu pielikt piepūli, salauzt ierasto dzīves un pasaules uztveri un raudzīties patiesi uz debesīm, kādas tās ir patiesībā. Runa protams nav par zvaigžņu daudzuma skaitīšanu debesīs, bet raudzīšanos uz debesīm un zvaigznēm. Un Kungs nejautā „cik ir”, bet saka „tā būs tavi pēcnācēji”. Kā – „tā”?

Uz Zemes dzīvojošam cilvēkam ir priekšstats par to, ka viss pastāvošais tiek vadīts iepriekš paredzētā gaitā, harmoniskās iepriekš paredzētās dabīgās likumsakarībās, teiksim zvaigžņotās debesīs. Vienīgi izejot laukā, ārpus Pasaules, Ābrahāms varēja ieraudzīt, ka debesis un to zvaigznāji ir Viņa vadītas. Tieši tāpat (ko) kā debesis, – tiks Viņa vadīti arī Ābrahāma pēcnācēji. Viņa pēcnācējiem nebūs „savas zvaigznes” astroloģiskā izpratnē, tas nedzīvos pēc kādām likumsakarībām: dabas, etniskām, sociālām, vēsturiskām vai citām. Drīzāk pretēji visām likumsakarībām Pats Dievs, Viņa roka vadīs tos.

Pagāniskā skatījumā pasaule ir „zvaigzņu” vadīta, vai citādi izsakoties - spēku, kuri ir pasaules iekšienē, kurus nekas, kas ir ārpusē nevar ietekmēt vai ierobežot. Pagāniskās dievības ir šīs Pasaules daļa, tikai citā šķērsgriezumā. „Padebešos” viss ir atkarīgs vienīgi no subjektu personīgajiem raksturiem. Un divi pasaules „sākumi” duālismam – šajā pasaulē, sākuma potenču pāris, kas atklājas (attīstās) paši sevī.

Ābrams, kā zināms sāka ar debesu būtņu pielūgsmi. Viņš nonāca nevis pie diviem, kas ir dabisks secinājums, bet pie Viena – jo ieraudzīja Pasaulē likumu. Un tas patiesi bija atklājums. Viņš ieraudzīja, ka šīs zvaigznes, šīs būtnes ir vadāmas. Pasaule, kurā valda nevis „liktenis”, bet likums (noteikumi), ir Kāda radīta – Kāda Kurš ir „ārpus” tās, Kāda, Kurš kārto zvaigznes sardzē pēc Savas gribas (Sidurs,Ījaba 38:31-33).

Ābrahāma atklājums – pasaules Likumdevēja atklājums. Viņš prata atpazīt Viņu, nevis „brīnumā”, nevis kārtības vai gaitas izmaiņā, bet pašā kārtībā. Atklāsme par Pasaules atbilstību likumiem noved pie Tā, Kurš ir ārpus šiem likumiem, Kurš ir nolicis robežas Sevis radītiem spēkiem un teicis: „lūk likums – un nepārkāpsi!”

Caur to Ābrahāms ir „izgājis ārpus”. Bet viņa atklājums ietver ne to vien. Ābrahāms saprata, ka Tas, Kurš ir iedibinājis likumus Pasaulei, pieprasa Savas gribas izpildi no cilvēku dēliem, ka Viņam Visuvarenajam, „pieder debesis - un zeme” (1.Moz.14:22).>>* (B.I.Bermans, grāmata „Bibleiskije smisli”).

Citiem vārdiem, Ābrahāms ieraudzīja, ka šai pasaulei un „zvaigznēm”, kuras nosaka cilvēku likteņus, kas dzimuši šajā pasaulē ir Radītājs. Un vēl Ābrahāms ieraudzīja, ka viņa pēcnācēji, kurus no viņa radīs Dievs, kuri iemantos zemi, būs nevis zvaigžņu vadīti, bet viņus vadīs Tas Kurš rādijs šo zemi un devis visai radībai Savus Likumus. Tieši šo Dieva Gara „vadību” Apustulis Pāvils sauc par galveno „Dievbērnības” liecību.

“ Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.” (Rom.8:14)

Tālāk rakstīts:

Un Ābrams uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. (1.Moz.15:6)

והאמן ב͏יהוה ויחשׁבה לו צדקה׃

„Un Ābrahāms noticēja (veheimin) un tika ieskaitīta viņam viņa cdaka” (1.Moz.15:6)

Tātad, kam noticēja Ābrahāms un ar ko šī ticība atšķīrās no tās „ticības”, kura bija Ābrahāma līdz tam.

Lūk ko par šīs ticības būtību raksta B.I. Bermans grāmatā „Bibleiskije smisli”:

„Ticības jēdziens - „emuna” – ir fundamentāls ebreju jēdziens. Bet tā nav ticība kaut kam, tas nav „kredo”, nav bezierunu tikumiska pārliecība.

„Ticīgais” – tic savas ticības pareizībai, kas pamatota izpratnē un tā autoritātē kam nākas ticēt. Šāda ticība - paklausība tiek uzskatīta par reliģijas būtību, kas tiek identificēta ar ticības dogmām. Prāta darbība piespiežot sevi ticēt tiek uzskatīta par īpaši teicamām pūlēm.

Bet „uzticēties” un „paļauties” ebreju valodā skan dažādi. Spēja uzticēt sevi Dievam – ir spēj pilnībā paļauties uz tevi Vadošo, sekot Viņam atdodot sevi Viņa rokās. Par maz to izprast metoforiski. Valoda viennozīmīgi liecina par „ticības” izpratni. Jo vārds „emuna” ir cēlies no tās pašas saknes, kā „oman” – meistars, mākslinieks!

Šīs saknes nozīme – radīt un formēt, kā meistars piešķir formu savam materiālam – tieši tāpat, kā audzinātājs, „omen” formē sirdi viņam uzticētajai personai, kura nodevusies viņam neizveidota. Cilvēks, kurš uzticējies Dievam nododas Viņa audzināšanai, viņš padara Dievu par savu Meistaru, savu Mākslinieku, lai pats kļūtu par „mākslinieka meistardarbu” (Augstā.dz.7:2). Tā nav ticība „tam, kas...”, bet dzīves veids (attieksme), dvēseles pārkārtošana. Tā ir gatavība nodoties Viņam, lai ļautu Viņam no savas dzīves izveidot – Viņa Meistara mākslas darbu. Tas ko kļūdaini tulko, kā „ticēt Dievam”, nozīmē, apzināties sevi kā materiālu mākslinieka rokā, nodot sevi Audzinātāja rokās un attiekties pret dzīvi, kā sevis radīšanas procesu. Saprotams, ka šāda „emuna” nav šķirama no sadzirdēšanas un paklausīšanas Meistara balsij.”* (B.I.Bermans, „Bibleiskije smisli”).

Iepriekš mēs jau sīki iztirzājām „Ābrahāma ticību” laikā, kad viņš, paklausīja Dieva aicinājumam „leh leha” – un izgāja no savas zemes, no savas dzimtas, no sava nama „pie sevis patiesā”, uz „savas svešniecības zemi”, kur Dievs parādīja viņam „Patieso Ābrahāmu – Mašiahu dzīvojošu viņā”.

Šeit ir runa par jaunu „Ābrahāma ticības” līmeni, kad Ābrahāms pilnībā uzticas Dievam mainīt sevi par tādu, „patieso Ābrahāmu”, kuru Dievs viņam parādīja, pie tam, pats Ābrahāms ir gatavs būt par Dieva līdzstrādnieku šajā „Mašiaha Sēklas (Dzimuma)” audzēšanas procesā viņā.

Savādāk var teikt, ka ir ticības līmenis, kurš ļauj mums „iziet no Ēģiptes”, bet ir ticības līmenis, kad pieņemam lēmumu pilnībā, bez atlikuma uzticēt sevi Dievam un kļūt par Viņa līdzstrādnieku - veidot sevi pēc Dieva Dēla līdzības. Tieši šāda ticība tika pielīdzināta Ābrahāma par taisnību!

Citiem vārdiem, Ābrahāma ticība, kuru Dievs pielīdzināja viņam par taisnību, tā ir pilnīgas nodošanās ticība Dievam, par kuru Ješua teica tā:

„Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos. (Mat.10:39).

Un vēl šeit:

„Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. (Lūkas 9:24).

Un šeit:

„Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja: "Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis. (Lūkas 14:25-27).

Ja salīdzinām „Ābrahāma ticību”, kura tika pielīdzināta viņam par taisnību, ar šo obligāto noteikumu, kuru Ješua izvirzīja Saviem mācekļiem – „atteikties no savas dvēseles Viņa dēļ”, varam teikt, ka „Ješua mācekļu ticība” un „Ābrahāma ticība, kura viņam tika pielīdzināta par taisnību” – ir viena un tā pati ticība!

Šīs nodaļas noslēgumā nākas atzīmēt, ka pāreja no ticības uz ticību ar to nebeidzas, kā rakstīts:

„Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos. (Rom.1:17).

Ir ticības līmenis, kurš ļauj mums „iziet no Ēģiptes” – un tā vēl nav tā ticība, kura Ābrahāmam tika pielīdzināta par taisnību. Dievs izved cilvēku no Ēģiptes verdzības tieši tāpēc, lai cilvēks savu izvēli „sekot Dievam” izdara būdams brīvs, nevis tāpēc, ka viņš vairs nevar dzīvot verdzībā.

„ Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības! Kalps nav pārmācāms tikai ar vārdiem vien: ja viņš tos arī tūliņ saprot, tad viņš tos tomēr neievēro. (Sal. Pam.29:18-19).

Tāpat ir ticības līmenis, kad pieņemam lēmumu bez atlikuma uzticēt sevi Dieva rokās un kļūt par Viņa līdzstrādnieku pārveidojot sevi Dieva Dēla līdzībā un šī ir ticība, kura Ābrahāmam tika pielīdzināta par taisnību! Mums tā ir izvēle gremdēties Mašiaha Vārdā, „nomirt” sev, lai „dzīvotu Dievam”:

„ Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rom.6:3-4)

Ir ticība uz kuru Dievs liek Savu zīmogu un tā ir Mašiaha diženuma pilnības mēra liecība.

„ Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību, kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts. Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.” (Rom.4:11-13).

Bet arī šeit nebeidzas ceļš „no ticības uz ticību”. Nākamais ticības līmenis – ir ticīgā piepildīšanās ar visu Dieva pilnību (Efes.3:19)

Ābrahāma dzīvē pāreja uz šo ticības līmeni notika tad, kad viņš paklausīja Dieva aicinājumam „upurēt savu dēlu” par dedzināmo upuri Dievam (1.Moz.22). Ebreju gudrie šo ticības līmeni sauc par „KIDUŠ AŠEM” (VĀRDA PAGODINĀŠANA), kad cilvēks aiz mīlestības uz Dievu, labprātīgi atdod savu dzīvi, lai ne apgānītu Dieva Vārdu (nepārkāptu Dieva Baušļus). Par šo ticības līmeni Apustulis Pāvils raksta šādi:

„ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. (Efes.3:18-19).

„Kristus Mīlestība”, kura mums jāaptver, „lai piepildītos ar visu Dieva pilnību” atklājas mums caur Paša Ješua ‘aMašiaha vārdiem:

Lūk piemēri no Rakstiem, kas runā par tiem, kas piepildīti ar visu Dieva pilnību:

„Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva." (Jāņ.10:17-18).

„Kad Viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?"

Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši.” (Atkl.6:9-11).

Tieši tie, kas „ieguvuši visu Dieva pilnību” nāks kopā ar Ješua ‘aMašiahu, lai valdītu kopā ar Viņu Tūkstošgades valstībā virs zemes:

„Tad es redzēju troņus, uz tiem apsēdās kādi, tiem bija dots tiesu spriest; un redzēju to dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ noslepkavoti, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas, tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu.

Bet pārējie mirušie neatdzīvojās, pirms nebija pagājis tūkstoš gadu. Šī ir pirmā augšāmcelšanās.

Svētlaimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās. Pār tādiem otrai nāvei nav varas; bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs kopā ar Viņu tūkstoš gadu.”(Atkl.20:4-6).

Tāda ir taisno ticības būtība, kā rakstīts: „taisnais no ticības dzīvos”, kas atklājas „Dieva taisnības” atziņā caur Ješua ‘aMašiahu „no ticības uz ticību”.

8.3. Par to, kāpēc ticīgajiem no pagānu tautām jāiet „Ābrahāma ticības ceļu” nevis „sevis taisnošanas ceļu ar Bauslības darbiem”.

Noskaidrojot kādu „ticību” Dievs Ābrahāmam pielīdzināja par taisnību, varam atgriezties pie vēstules Galatiešiem, kur Apustulis Pāvils runā par to, ka „Ābrahāma dēli” var būt vienīgi tie, kam ir Ābrahāma ticība, kuru Dievs pielīdzināja viņam par taisnību”:

„Jau Ābrahāms "ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību".

Tātad atzīstiet, ka tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni. (Gal.3:6-7).

Sākot ar šo pantu un tālāk, Apustulis Pāvils aizvien runājot par „ticību” un „ticīgajiem” cenšas pasvītrot, ka runa ir par „Ābrahāma ticību, kuru Dievs viņam pielīdzināja par taisnību”. Un nākamajos pantos Apustulis Pāvils apgalvo, ka tieši tādu „Ābrahāma ticību” Dievs ir paredzējis pagānu ticīgo taisnošanai”

„Bet raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānus, ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti: tevī taps svētītas visas tautas. (Gal.3:8).

Citiem vārdiem runājot, jau tajā laikā, kad Dievs teica Ābrahāmam par to, ka „tevī tiks svētītas visas tautas”, tik domāts, ka „Ābrahāma ticība”, kuru Dievs pielīdzināja viņam par taisnību, būs tas „ticības Ceļš”, pa kuru ies „visas tautas”.

Piekam nākas atzīmēt, ka ar vārdiem „visas tautas”, jāsaprot tikai „tās tautas”, kuras svētīs Ābrahāmu un viņa tiešos mantiniekus, bet tas neattieksies uz tām tautām, kuras nolādēs Ābrahāmu vai viņa tiešos pēctečus. Par to tika teikts Ābrahāmam:

„Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis." (1.Moz.12:3).

Par to ir teikts arī Jēkabam, no kura cēlušās divpadsmit Israela ciltis:

«„Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī." (1.Moz.27:29).

Nākamajā pantā Apustulis Pāvils pasvītro uzticamības nozīmi visiem, kas ies šo „Ābrahāma ticības ceļu”

„Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu.” (Gal.3:9).

Citiem vārdiem, ar „Ābrahāma ticību” vien nepietiek, ir nepieciešama arī tāda pat „uzticamība”, kāda bija Ābrahāmam, kuru apliecināja Pats Dievs Tēvs:

„Un Es vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes un došu taviem pēcnācējiem visas šīs zemes, un tavos pēcnācējos visas zemes tautas tiks svētītas,

tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij paklausīja un turēja Manus norādījumus un Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību." (1.Moz.26:4-5).

Šeit jāatzīmē galvenā atšķirība starp „Ābrahāma ticības ceļu” no „sevis taisnošanas ceļa ar Bauslības darbiem”. Daudzi Jaunās Derības ticīgie domā, ka Ābrahāma ticības ceļš neiekļauj sevī „Bauslības darbus” – un tā ir liela nomaldīšanās. Ja „Ābrahāma ticības ceļš” neiekļautu sevī „Bauslības darbus”, tad Dievs nerunātu par Ābrahāmu, ka „viņš paklausīja Manai balsij un turēja Manus norādījumus un Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību." Citiem vārdiem runājot visa tā ievērošana, ko Dievs licis ievērot „turēt Manus norādījumus, Manas pavēles un Manus likumus” ir Ābrahāma ceļa neatņemama daļa, vienīgi šī „ievērošana” (kas ir „Bauslības darbi”) neienāk ticīgā dzīvē kurš iet pa „Ābrahāma ticības ceļu” uzreiz, bet pamazām, saskaņā ar atziņas pieaugšanu Dieva Bauslībā Svētē Gara vadībā.

Kā iepriekš runājām, ļoti svarīgi būt „uzticamam” tam ko Dievs atklāj cilvēkam viņa Dieva Likuma atzīšanas ceļā. Citiem vārdiem, piemēram, ja Dievs jau ir atklājis cilvēkam Sabata svētumu, tad šim cilvēkam jāglabā uzticība viņam dotajai atklāsmei. Tas pats attiecas uz katru atklāsmi, kas Dieva Gara dota cilvēkam apgūstot Svētos Rakstus:

„Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, bet pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka "šodien", lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru. Ja saka: šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā! - Kuri no dzirdējušiem sajuta rūgtumu? Vai ne visi, kas Mozus vadībā bija izgājuši no Ēģiptes? Par kuriem Viņš bija sašutis četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas grēkojuši, kuru miesas kritušas tuksnesī? Par kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa atdusā, ja ne par tiem, kas nebija klausījuši?” (Ebr.3:12-18)Kā redzams no šiem pantiem, lai saglabātu savu „piederību Mašiaham” līdz galam, nedrīkst apcietināt savu sirdi attiecībā uz to, kas rakstīts Mozus Likumā, jo būt „nepaklausīgam Mozum” – nozīmē „kārdināt Mašiahu” (1.Kor.10:9). Bet tie kas „kārdināja Mašiahu”, zaudē savu „piederību” Viņam. Tātad, pēc Apustuļa Pāvila dedzīgā aicinājuma galatiešiem trešās nodaļas sākumā, par to ka nenākas „garā sākušiem, nobeigt miesā”, viņš (Pāvils), kā gudrs skolotājs sākumā skaidro galatiešiem „Ābrahāma ticības” būtību, kas viņam tika pielīdzināta par taisnību. Tālāk viņš pasvītro „uzticamības” nozīmīgumu izvēlētajam „Ceļam”. Pēc tam Apustulis Pāvils runā par to, ka tieši šādu „Ābrahāma ticības Ceļu” Dievs ir paredzējis „pagānu taisnošanai”.

8.4. Par to, kādēļ ticīgajiem no pagānu tautām neklājas iet „sevis taisnošanas ceļu ar Bauslības darbiem”.

Tālāk Apustulis Pāvils skaidro, kāpēc ar Ješu ‘aMašiaha atnākšanu ticīgajiem no paganu tautām kļūst nepieņemams „prozelītisma ceļš”, tas ir „miesas priekšādas apgraizīšanas ceļš” un sevis taisnošana ar Bauslības darbiem:

„Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā. -

Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, jo "ticībā taisnais dzīvos".

Bauslībai nav daļas ar ticību, bet "kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību".

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, -

lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.” (Gal.3:10-14).

No jauna nākas atzīmēt, ka iepriekš minētie Apustuļa Pāvila argumentus ir neiespējami pareizi saprast bez dziļām Mozus Toras zināšanām. It īpaši ļoti svarīgi izprast Likuma dāvāšana iemeslus, kā arī nepieciešamība papildus Derības slēgšanai Moāba zemē, tai Derībai, kuru Dievs iedibināja ar izgājušajiem no Ēģiptes Horeba kalnā (5.Moz.26:16 – 5.Moz.29:1). Par cik par Likumu vairāk runāsim grāmatas 10. nodaļā, tad tagad pacentīšos īsumā izskaidrot Apustuļa Pāvila argumentācijas būtību iepriekš minētajos pantos.

„Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā. -

Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, jo "ticībā taisnais dzīvos". (Gal.3:10-11).

Šeit Apustulis Pāvils saka galatiešiem apmēram šādu domu: „No iepriekš teiktā, jums jāsaprot, ka beigu beigās, arī tie, kas „dzīvo Bauslības darbos”, tiks taisnoti „Ābrahāma ticībā”, jo Bauslība ir tikai audzinātāja (aizsargātāja) apsolījuma mantiniekiem līdz brīdim, kad viņi nostāsies uz „Ābrahāma ticības ceļa”. Pie tam, jums galatieši, jāzina, ka visi, kas „balstās Bauslības darbos” ir ne vienotajā derībā ar Dievu, kura tika slēgta Horeba kalnā, bet arī „svētības un lāsta derībā”, kas tika slēgta Moaba zeme (5.Moz. 26:16 – 29:1):

„ Šie ir derības vārdi, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis noslēgt ar Israēla bērniem Moāba zemē, klāt pie derības, ko viņš jau bija noslēdzis ar tiem pie Horeba kalna.” (5.Moz.28:69).

Saskaņā ar šo Derību, par katru atkāpšanos no Derības, ko Dievs slēdza ar tautu Horeba kalnā, sekos pārmācība (sk.5.Moz.27 - 28).

Citiem vārdiem, Apustulis Pāvils pasaka aptuveni šādu domu: „vai tiešām esat tik neprātīgi, galatieši, ka nostājušies uz „Ābrahāma ticības ceļa”, lai audzētu sevī Mašiaha dzimumu (sēklu), atteiksieties no šī „Ceļa” lai „paliktu bez Mašiaha” un izvēlēsieties „sevis taisnošanas ceļu ar Bauslības darbiem”, lai par katru izdarīto grēku saņemt sodu no Dieva un viss tas vienīgi lai vēlāk no jauna atgrieztos uz „Ābrahāma ticības ceļa” uz kur tagad stāvat.

Tālāk Apustulis Pāvils padziļina šīs domas argumentāciju:

„Bauslībai nav daļas ar ticību, bet "kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību".

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, -

lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.” (Gal.3:12-14).

Sākumā sīkāk izskatīsim 12. Pantu: „Bauslībai nav daļas ar ticību, bet "kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību".

Pirmais, kas jāpasaka, ka visi cilvēki, kas „pilda Dieva Likumu” – dara to tāpēc, ka „TIC”! Viņi tic, ka visi Likumi, kas rakstīti Mozus Torā ir Dieva doti (sk. 2.Moz.24:12), tādēļ viņi cenšas dzīvot pēc šiem Baušļiem. Tādēļ, kad Apustulis Pāvils saka, ka „bauslībai nav daļas ar ticību”, viņš nedomā, ka tie kas „pilda Bauslību”, dara to bez „ticības”. Apustulis Pāvils šeit grib pateikt, ka tie, kas „pilda Likumu”, ir vēl tikai ceļā uz to „ticību”, kuru Dievs Ābrahāmam pielīdzināja par taisnību! Kā jau iepriekš runājām, Bauslība ir „audzinātāja” līdz šai „ticībai”.

Tad kļūst saprotams, kāpēc „tas kurš pilda to, caur to dzīvos”. Citiem vārdiem, tas, kurš „pilda Bauslību”, saglabā savu piederību Israelam, un pēc Dieva nodoma viņš „dzīvos caur Bauslību” līdz „Dzimuma”atnākšanai pie viņa, tas ir līdz laikam, kad viņa atklāsies Mašiahs un viņš nostāsies uz „Ābrahāma ticības ceļa”.

Par šo pārejas laiku no dzīves „audzinātāja” vadībā līdz „Ābrahāma ticības laikam” Apustulis Pāvils runā vēstules Galatiešiem ceturtajā nodaļā (sk. Gal.4:1-7) un par to īsumā runājām jau iepriekš. Ļoti svarīgi to prasību izpratnes kontekstā, kādas tika stādītas Israelam pārejot no dzīves „audzinātāja” vadībā uz „Ābrahāma ticību”, ir Ješua saruna ar bagāto ebreju jaunekli (pie kam šī pati saruna Lūkas ev. 18:18-30 notiek starp Ješua un „pārvaldnieku”, tas ir ar to, kurš nolikts vadīt Israelu):

" Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?"

Un Viņš tam sacīja: "Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus."

Tas saka Viņam: "Kurus?" Un Jēzus sacīja: "Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību;

godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu."

Jauneklis saka Viņam: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?"

Jēzus tam sacīja: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ."

Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.” (Mat.19:16-22)

Šeit ļoti svarīgi atzīmēt, ka saruna notiek starp Ješua un „jaunekli”, tas ir ar tādu, kuru kopš „bērnības” ir mācījis „audzinātājs” un viņš jau ir sasniedzis „jaunekļa” vecumu. Citiem vārdiem runājot, šeit runa ir par tiem, kas pieder ebreju tautai, kam bija dota Bauslība, kā „audzinātāja”, kas ved pie Mašiaha un viņi jau ir sasnieguši „jaunekļa” vecumu un viņiem ir pienācis laiks „sekot Mašiaham”. To pašu var teikt par „priekšnieku” ar kuru saruna notiek Lūkas evaņģēlijā:

„Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: "Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?" Bet Jēzus tam sacīja: "Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu. Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti." Tas atbildēja: "To visu es esmu turējis no mazotnes." Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: "Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!" (Lūkas 18:18-22).

Citiem vārdiem, mēs redzam, ka galvenais nosacījums sekošanai Mašiaham, tiem kas, līdz šim laikam „dzīvoja pateicoties Likumam”, ir pilnīga nodošanās Dievam – „nomirt sev, lai dzīvotu Dievam”. Un tāpēc, raksta Apustulis Pāvils ir jānotic, ka:

”Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka” (Gal.3:13).

Un lūk, ka Mašiahs ir izpircis no soda par pārkāpumiem, kas izdarīti pret Bauslību paņemdams uz Sevi šo sodu, jānotic ne vien tiem, kas jau bijuši šajā Derībā (tiem, kam Likums bija dots kā „audzinātājs, kas ved pie Mašiaha”), bet tam jānotic arī pagāniem.

„lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.” (Galat.3:14).

Lūk šeit sākas pats galvenais.

Tiem, kas jau bijuši „svētības un lāsta derībā” (5.Moz. 29:1), nav jāpaskaidro, kādus „lāstus” un par ko Mašiahs ir paņēmis uz Sevi. Kopš laika kad šī Derība tika slēgta, viņi paši tika sodīti ar visiem šiem „lāstiem”, katru reizi, kad atkāpās no Derības. Tāpēc viņi labi saprot kādus „lāstus” Mašiahs ir „paņēmis uz Sevi”. Tāpēc tajā brīdī, kad beigs darboties „netaisnības noslēpumainais spēks” un Dievs „atklās” viņiem Mašiahu, tad viņi „ticībā” uz Viņu būdami „pēc dabas jūdi” un saņēmuši Garu, uzreiz iemantos līdzību Dieva Dēla tēlam un kļūs par „Ābrahāma apsolījumu” mantiniekiem:

„Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs! Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.” (Gal.4:4-7)

Savukārt pagāniem uz ko attiecās „Ābrahāma svētība” un kas saņēma „apsolīto Garu caur ticību” lai kļūtu par „Ābrahāma apsolījuma” mantiniekiem, viņiem vēl jānoiet „Ceļš”, lai iemantotu „Jūda dabu” un uzaudzētu sevī „Ābrahāma dzimumu”.

Un uz šī „Ceļa” viņiem jāatdzīst, ko tieši Bauslība sauc par grēku (Rom.3:20) un jāieraksta Dieva Likumi savā sirdī. Tieši tāpēc ticīgie no pagānu tautām sasniedz ( Mašiaha briedumu caur ticību), pakāpeniski atzīstot Likumu, pie tam viņi netiek sodīti pēc Bauslības lāsta, ja neapzināti nogrēkojas, jo Mašiahs ir paņēmis šo sodu uz Sevi. Viņi vienkārši nožēlo izdarīto pārkāpumu pret Derību, un caur „Pilnīgo Upuri” nāk pie Dieva lūgšanā pēc piedošanas ar apņemšanos – solījumu vairs tā nerīkoties. Dievs piedod un attīra un šī grēka vairs nekur nav un tas nozīmē, ka nav arī soda par izdarīto grēku. Šeit ir „Ābrahāma ticības ceļa” SVĒTĪBA un atbilde uz jautājumu, kāpēc tas kurš iet „Ābrahāma ticības ceļu” paliek „taisns” Ješua ’aMašiaha vārdā. Tieši par šādu „taisno” teikts, ka viņš „caur ticību dzīvos”. „Taisnais” dzīvos pateicoties tieši tai „ticībai”, kas ļauj Dievam visu laiku dzīvot viņa sirdī un veidot viņu Mašiaha pilnībā.

8.5. „Ābrahāma svētība” un „Ābrahāma apsolījumi”.

Vēl viens svarīgs moments, 14 pantā „Ābrahāma svētība”, par kuru jāparunā sīkāk:

„lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.” (Gal.3:14).

Daudzi domā, ka „Ābrahāma svētība” ir „Gara saņemšana”. Lai gan 14. Panta struktūra runā par to, ka Ābrahāma svētība ir nepieciešams priekšnoteikums, lai saņemtu „apsolīto Garu ticībā”. Uz to noŗāda saistošie vardi „tā ka”.

Citiem vārdiem, lai mēs saņemtu „apsolīto Garu ticībā”, mums ir jābūt „Ābrahāma svētībai”. Kas tad īsti ir „Ābrahāma svētība”?

Šeit uzreiz jāpasaka, ka nevajag jaukt jēdzienus „Ābrahāma svētība” un „Ābrahāma apsolījumi”! Tie ir atšķirīgi jēdzieni.

Šīs nodaļas sākumā mēs runājām, ka galvenais „Ābrahāma apsolījums” – ir būt par nākamās pasaules mantinieku (Ebr.11:9-10;Rom.4:13). Tāpat mēs runājām, ka šis „Ābrahāma apsolījums” nav dots visiem Ābrahāma pēctečiem, bet vienīgi tiem kuros būs „Ābrahāma Dzimums”.

„Ābrahāma Dzimums” arī ir „Ābrahama svētība”!

Šīs nodaļas sākumā, kad runājam par „piedzimšanas no augšienes” procesa būtību, mēs runājām par to, ka caur „ticības stiprināšanu” ticīgie no pagānu tautām ieguva „atdzimšanu” no „neiznīcīgās Sēklas”, Kas ir Dieva Vārds (1.Pēt.1:23). Apustulis Pāvils šo „neiznīcīgo Sēklu, Kas ir Dieva Vārds” sauc par „Ābrahāma dzimumu, kas ir Mašiahs” (Gal.3:16). Lai audzētu šo „Sēklu” ticīgie saņem „Garu” (Gal.3:5).

Citiem vārdiem, „Ābrahāma Dzimums, Kas ir Mašiahs” – arī ir „Ābrahāma svētība”!

Tikai tie Ābrahāma pēcteči, kuros būs „Ābrahāma Dzimums, Kas ir Mašiahs” iemantos „Ābrahāma apsolījumu”, kura būtība - būt par nākamās pasaules mantiniekam, ja tiem būs Ābrahāma „taisnā ticība”:

„Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.” (Rom.4:13).

Kā redzams no šīs Rakstu vietas , galvenais „Ābrahāma apsolījums” – „būt valstības mantiniekam”. Protams ir arī citi apsolījumi, kurus Dievs deva Ābrahāma un viņa Dzimumam. Tas ir solījums „svētīt Ābrahāmu un viņa pēcnācējus”, un apsolījums „radīt no Ābrahāma lielu tautu”, un apsolījums „Ābrahāma tiešajiem mantiniekiem dot mantojumā Kanaana zemes”, un apsolījums svētīt tos, kas svētī Ābrahāmu un viņa pēctečus un nolādēt tos, kas nolād” (1.Moz.12,15,17,22.nod). Bet saskaņā ar Apustuli Pāvilu, galvenais „Ābrahāma apsolījums” ir būt par „valstības mantinieku”. Vēstules Ebrejiem autors sauc šo galveno „Ābrahāma apsolījumu” par „Debesu Pilsētu”:

„Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzaku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu. Tāpēc arī no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un, ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas. Tāpēc arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu.”

No šīs Rakstu vietas redzams, ka galvenais „Ābrahāma apsolījums”, kura pamatus projektējis un izveidojis Dievs.

„Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. (Ebr.11:10).

Uz šī „pamata”, kura būtība ir Dieva Likums, tiks uzcelti par „Dieva mājokli Garā” (Efes.2:20-22) visi tie kuros būs „Ābrahāma dzimums” , caur Viņa atzīšanu:

„nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.” (Efes.2:20-22).

Tāds ir galvenais „Ābrahāma apsolījuma” saņemšanas priekšnosacījums saskaņā ar Dieva Derību ar Ābrahāmu, kuru Apustulis Pāvils sauc par „DERĪBU PAR MAŠIAHU”.

„Brāļi, es runāju cilvēcīgi, arī cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt. Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts "un dzimumiem", tas ir par daudziem, bet par vienu: "un tavam dzimumam", proti, Kristum. Bet es saku to: Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi neatceļ bauslība, kas dota četri simti trīsdesmit gadus vēlāk. Tā nevar iznīcināt apsolījumu.” (Gal.3:15-17).

Šajos pantos Apustulis Pāvils turpina skaidrot galatiešiem, ka apsolījumi tika doti tieši tam „patiesajam Ābrahāmam”, kurā dzīvo Mašiahs, kuru Dievs parādīja Ābrahāmam, kad viņš paklausīja Dieva aicinājumam „leh leha” – „izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama pretī patiesajam sev” (1.Moz.12:1-7). Tieši tad Dievs teica: "Tavam dzimumam Es došu šo zemi” (1.Moz.12:7).

Apustulis Pāvils pasvītro, ka šajā Ābrahāmam dotajā apsolījumā runa nav par visiem Ābrahāma pēcnācējiem, bet vienīgi par tiem, kuros būs „Ābrahāma Dzimums”:

„Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši. Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni. Nē! "Pēc Īzaka tavs dzimums tiks noteikts.” Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu.” (Rom.9:6-8).

Piemēram, runa nav par tiem Ābrahāma pēcnācējiem, kurus viņam dzemdēja Ketūra un kurus viņš ar dāvanām aizsūtīja uz austrumu zemi, nododams visas garīgās svētības Īzakam. (sk. 1.Moz.25:5-6).

Tāpat no Toras redzam, ka ar „Ābrahāma svētību” Īzaks svētī tieši Jēkabu, lai gan Jēkabam ir dvīņu brālis Ēzavs:

„un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto to zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam." (1.Moz.28:4).

Tieši šiem Jēkaba pēcnācējiem, pēc 430 gadiem tika dota Bauslība pārkāpumu dēļ, lai saglabātu viņus līdz laikam , kad pie viņiem nāks „Ābrahāma Dzimums” „saglabājot spēkā esošu ”Ābrahāma apsolījumu „ „Ābrahāma pēctečiem”.

„Bet es saku to: Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi neatceļ bauslība, kas dota četri simti trīsdesmit gadus vēlāk. Tā nevar iznīcināt apsolījumu. (Gal.3:17).

Citiem vārdiem, Apustulis Pāvils runā par to, ka Bauslība, kas dota 430 gadus vēlāk pārkāpumu dēļ, neatceļ to galveno Dieva priekšnoteikumu attiecībā uz tiem, kam jāmanto „Ābrahāma apsolījumi”. Saskaņā ar šo priekšnoteikumu par „Ābrahāma apsolījuma” mantiniekiem var būt vienīgi tie, kuros būs „Ābrahāma Dzimums”.

Tādejādi, „Ābrahāma apsolījums” Ābrahāma pēcnācējiem paliek spēkā, tāpat arī „Ābrahāma apsolījuma” saņemšanas priekšnoteikums paliek nemainīgs. Pie tam, Likums, kas dots Ābrahāma pēcnācējiem pārkāpumu dēļ, ir aicināts saglabāt viņus līdz „Dzimuma atnākšana, kas ir Mašiahs”, lai viņi varētu mantot „Ābrahāma apsolījumus”.

Šeit pirmo reizi Apustulis Pāvils nosauc par „DERĪBU PAR MAŠIAHU” to galveno Dieva doto priekšnoteikumu saskaņā ar kuru Ābrahāma pēcnācēji, kuriem ir „Ābrahāma svētība” varēs iemantot „Ābrahāma apsolījumu”.

Par to, kas ir „Derības par Mašiahu” satura būtība, kuru Dievs slēdza ar Ābrahāmu un visiem, kuros ir „Ābrahāma Dzimums”, mēs runāsim nākamajā nodaļā.