Lejuplādēt. MP3. Klausīties Klausīties (atskaņotais 2)

50.sabats. Shoftim. 5774.Dievs ir mans mierinātājs.

Aleksandrs Ogijenko.30.08.2014.

Viss, par ko runāju ar bērniem attiecās arī uz mums. Mēs arī esam Ješua a’ Mašiaha mācekļi un Viņš teica, nevienu citu nesauciet par savu skolotāju (Mašiahs ir mūsu skolotājs). Tāpēc pārskatiet, cik labi mācekļi jūs esat . Ir tādi, kuri mācās, bet dzīves laikā tā arī nesasniedz patiesības atziņu, kaut arī mācās daudz. Ziniet kāpēc? Tāpēc, ka viņi nedara! Ja ko mācies tas tev ir jāpielieto savā dzīvē. Tam jākļūst par pamatu tavai dzīvei. Un tad, kad tu rīkojies ticības vadīts ar darbiem tava ticība iegūst pilnību. Tā ka, ja ko darāt, tad dariet to kā Tam Kungam.

Šīs nedēļas lasījums: Šoftim. Soģi. Pirms izskatām nedēļas lasījumu neliels ievads. Tā ir sanācis, ka tas, par ko gribu runāt (tas, par ko man Dievs visu nedēļu runāja), kad sāku gatavoties svētrunai šī daļa pagāja otrajā plānā, bet šajā rītā Dievs no jauna uz mani runāja, caur dziesmiņu, kuru meita uzlika man kā apsveikumu dzimšanas dienā. Tur bija aptuveni šādi vārdi: ,,Milzīgs tu vari nebūt, bet ar drosmīgu sirdi tev jābūt, tu vari nelidot, bet pieticīgam tev jābūt”. Domājot par šo dziesmu, sapratu, ka jāatgriežas pie pārdomām, kas man bija, pie tām situācijām, kuras biju piedzīvojis šīs nedēļas laikā . Tas nebūs pretrunā nedēļas tēmai, gluži pretēji, tas kļūs par finiša taisni uz kuru mums jāiziet, un kas mums ir jāsaņem. Šis nedēļas lasījums Soģi kā reiz dod mums atslēgas, receptes kā to iemantot. 5.Mozus 20.nodaļa pirmais pants šīs nedēļas lasījumā:

,, Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un ieraudzīsi zirgus un kara ratus un ļaužu vairāk nekā tev, tad nebīsties no viņiem, jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi, Viņš, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.”

Mēs katru dienu esam garīgajā cīņā un lielākoties šis garīgais karš ir ar sevi un ar savu veco cilvēku. Tāpēc ka tur ir visas mūsu nepatikšanas. Kā iemācīties nebaidīties, kad nokļūstam situācijās, kuras ir liekas un stiprākas par mums, kuras mēs nevaram kontrolēt un nekādi iespaidot , kuras nav atkarīgas no mūsu reakcijas, no mūsu attieksmes, no mūsu darbības. Kā mums nebaidīties un kā nesamulst?

Mēs zinām, ka mūsu ticība veido (būvē) mūsu dzīvi.

Vēstulē Ebrejiem 11.nodaļā 1.pantā rakstīts:

,, Ticība ir gaidāmā īstenošana.” (latv. Bībelē: ,,Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.”)

Tātad tas, kam mēs ticam reiz atnāk mūsu dzīvē tāpēc, ka mūsu ticība īsteno, materializē to, kam ticam. Bet maz kurš ir aizdomājies par to, ka mūsu bailes, tā arī ir ticība tikai ar noliedzošu nozīmi.

Ījaba grāmatā 3.nodaļā 26.pantā rakstīts: ,,Jo briesmīgais par ko es šausminājos, tas arī man uznāca un tas, no kā es baidījos arī atnāca pie manis”.

Šeit mēs redzam, ka tāpat kā ticība īsteno gaidāmo, arī bailes, kuras ir mūsos, tās arī īsteno gaidāmo. Ik dienas, ir situācijas, kuras mēs kontrolējam, ir situācijas, kuras ir pārākas par mums – spēcīgākas, mēs tās nekontrolējam un jautājums ir - kā mēs reaģējam uz šo situāciju, kas notiek mūsu iekšienē. Es nerunāju par kaut kādām ārkārtējām situācijām, pieņemsim, ir karš, un šajā teritorijā dzīvo radinieki, es nerunāju par tādām situācijām kad kāds ir neparedzēti nokļuvis slimnīcā, par ko tu domā šajā momentā… Ir daudz vienkāršākas sadzīves, ikdienas situācijas, kuras liekas tavā dzīvē neko nenosaka. Un tai pat laikā, tu nepārtraukti par to domā, pārdzīvo . Rezultātā tava diena ir pilna stresa. Un tas liecina par to, ka mēs vēl esam tāli no ideālā tēla, es vismaz par sevi runāju.

Mēs lasām: Kad tu iziesi karā pret ienaidnieku, nebīsties, nepārdzīvo, neļauj domām, kuras grozās tavā prātā sagraut to pasauli, kura ir tavā sirdī, vienkārši dzen prom! Un paliec tajā mierā, kas ir tavā sirdī.

5.Mozus 28.nodaļā ir turpinājums, mēs šodien jau lasījām, lai būtu īsāk nelasīšu visu.

,, 8 Pēc tam lai virsnieki tālāk runā uz tautu un lai saka: ja ir kāds vīrs, kas bīstas un kuram ir bailīga sirds, tas lai iet un atgriežas savā namā, ka viņš sava brāļa sirdi neiebaidītu kā sava paša sirdi.”

Lūk šis bailīgums, šī mazdūšība dara mūsu sirdis bailīgas, tas mulsina mūsu sirdis. Sakiet, kur bailes dzīvo cilvēkā? Galvā?! Bet galva taču ir viena no mūsu dvēseles mājokļiem! gribētu parādīt šo galveno problēmu mūsos, kura neskatoties uz to, ka sirdī jau dzīvo Dievs, sirdī ir pilnīgs miers attiecībā uz konkrēto situāciju un paļāvība uz Dievu, bet kādā mirklī tu pēkšņi atsakies palikt šajā mierā atļaujot tam, kas grozās tavā galvā dot vietu sirdī. Tevi piepilda stress, tu esi pilns pārdzīvojumu un dienas beigās esi kā izspiests citrons. Tad rodas jautājums: vai tas man bija vajadzīgs?! Paskatieties uz savām stresa situācijām un pacensties saprast, kur tajā visā ir Dievs un kur tu. Dievs saka: ,,Kad iesi karā un ieraudzīsi ienaidnieku stiprāku par tevi, nebīsties, tāpēc, ka Es esmu ar tevi.,,

Kā apzināties to uzvaru, kura jau ir dota. Kā iemācīties nebaidīties. Kas tam ir vajadzīgs? Uzticēšanās Dievam! Āmen! Kas vēl? Citiem vārdiem, kad ar tevi ir Dievs, tu jau vairs nebaidies. Bet tā situācija, piemērs, kuru es minēju, liecina par to, ka Dievs ir ar mani, manā sirdī ir miers, bet tomēr es esmu devis vietu savām bailēm. Par ko tas liecina? Tas liecina par to, ka mana dvēsele vēl nav mirusi sevis. Ja mēs paskatītos, kas mūs dzīvē noved mūs stresā, tās ir dvēseles bailes. Un pašas lielākās bailes ir bailes pašam par sevi, bailes pazaudēt kaut ko savu. Šis ,,ego” un šīs ,,ego” bailes kā reiz ir tas, kas mūs tur stresā. Bet ja tas nav, ja tava dvēsele ir nomirusi sev, lai dzīvotu Dievam, tad to tur nav. Kas jādara, lai iemantotu šo drosmīgo sirdi, lai kļūtu bezbailīgs?! Tā nav tā drosme, kas ir no neprāta! Skatieties pēc būtības. Ir divi piemēri praviešos, viens piemērs ir Gideons, otrs piemērs Dāvids. Gan viens, gan otrs gāja karot pret Dieva ienaidniekiem. Atcerieties kā eņģelis nāca pie Gideona un teica.

Soģu grāmata 6.nodaļa 11-12:

,, Tad Tā Kunga eņģelis nāca un apsēdās zem Ofras ozola, kas piederēja abiēzerietim Joasam, un viņa dēls Gideons kūla kviešus vīna spiedē, lai tos paslēptu no Midiāna.
Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: "Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais vīrs!"

Agrāk, kad lasīju šos pantus nesapratu par ko ir runa. Gideons arī nesaprot. Viņš saka, ja Dievs ir ar mums, kāpēc mēs esam tādā izmisuma stāvoklī? Un tad seko gara saruna, Gideons divas reizes pārbauda vai Dievs ir tas kurš runā vai nē. Bet kad Gideons sagatavojas doties karā un ņēma armiju, Dievs saka pieved armiju pie ūdens, lai viņi dzer. Un viņš pieveda tautu pie ūdens, tas ir 7.nodaļā 5.pantā:

,,Un teica Dievs Gideonam: kas laks ūdeni ar savu mēli, kā lok suns, to īpaši atstāj, Un tāpat visus tos, kas nolieksies uz saviem ceļiem un dzers.” Tātad būs tie, kuri dzers no rokas, pasmeļ ar roku un ar mēli lok un būs tie, kuri pieies pie ūdens, nolieksies un dzers. Un Dievs saka: 6. pants ,,Un bija dzerošo skaits ar savu muti no rokas trīssimt cilvēku. Visa pārējā tauta noliecās uz saviem ceļiem dzert ūdeni un teica Dievs Gideonam: ar trīssimt dzerošajiem Es izglābšu jūs.”

Kāda ir šī testa būtība?! Kad cilvēks ir gatavs dēļ sava vēdera noliekties zemāk par savu vēderu un dzert ūdeni uz ceļiem stāvot, tas runā par to, ka viņš sava vēdera dēļ ir gatavs pārkāpt visu pārējo. Bet tie, kas neliecās ceļos, bet palika dzert stāvus, lūk tie ir uzticīgie. Tātad viņi sava vēdera dēļ nenodos ne Dievu, ne tuvāko. Šie būs ar Dievu!

Atcerieties Salamana pamācībās 28.nodaļā 1.pantā ir rakstīts: ,, Ļaunais bēg pat ja neviens viņam pakaļ nedzenas, bet taisnais ir drosmīgs kā lauva.”

Dievs izvēlas taisnos, Dievs izvēlas uzticamos. Kāpēc izvēlas? Tāpēc ka Viņš tajos dzīvo! Viņš saka : Ar šiem Es iešu, trīssimt cilvēkiem un došu uzvaru Izraēlam ,,Ar trīssimts dzerošiem Es jūs izglābšu.”

Cita situācija - Dāvids. 1.Samuēla 17.nodaļa no 41.panta:

,, Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: „Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!"
Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Izraēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis.
Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!"

Paklausieties, kad Dāvids saka, es iešu pret Tevi Tā Kunga Cebaota vārdā un viss, ko viņš tālāk saka, lūk, šeit viņš izturas tā it kā viņš reāli redz Dieva klātbūtni. Tāda pārliecība, nešaubība un miers, nekāda mulsuma! Kā tādu sirdi iemantot?

Dievs saka: ,,Vīrs stiprais, nebīsties Es esmu ar Tevi. Kad iziesi karā un ieraudzīsi armiju, karapulkus, situācijas, visu, kas stiprāks par tevi, nebīsties, jo Es Esmu ar tevi, tavs Dievs, Kurš tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” Tas pieder katram no mums!

Kā iemantot sirdi, kura atradīsies pilnīgā mierā, neskatoties uz visu, kas notiek apkārt? Kā iemantot sirdi, kurai būtu pilnīga paļāvība uz Dievu? Pēc būtības atbilde ir vienkārša. Miers sirdī ir no Dieva, Kurš mājo šajā sirdī. Ja tevis vairs nav, bet viss tu, ir Dievs dzīvojošs tevī, lūk, tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs, lai mūsu dzīve būtu brīva no stresa, bailēm, nevajadzīgiem pārdzīvojumiem, nemiera, kas, kā zināms, situāciju nekādi neizmaina, tāpēc, ka situāciju nevadi tu! Kā mēs jau runājām, ticība ceļ (būvē), šajā gadījumā tavas bailes, pārdzīvojumi, tieši otrādi dod negatīvu rezultātu noslēgumā. Saprotiet, cik tas ir svarīgi! Tātad sirds kļūst drosmīga, kad tur ir Dievs. Un lai tur būtu Dievs sirdij jābūt taisnai.

Nedēļas lasījums ar to arī sākas.

5.Mozus 16.nodaļa no 18.panta:

,,Visos tavos mājokļos, kurus Tavs Kungs, Tavs Dievs tev dos, noliec sev tiesnešus un uzraugus pēc savām ciltīm, lai tiesātu tautu ar taisnu tiesu.”

Šeit pagaidām apstāsimies. Mēs ļoti dziļi izskatījām šo tēmu par tiesnešiem mājokļos, es vienkārši atgādināšu. Pirmajā mirklī liekas, ka runa ir par sabiedrisko kārtību, par to, kā tauta dzīvos tajās zemēs, kur viņi būs. Un šajā sabiedrībā būs jābūt tiesnešiem un kā mēs tālāk lasām, tie ir cilvēki, kuri labi zina Likumu un māca Likumu. Un ir rakstīts: ja tu tajā laikā atnāksi pie tiesneša , skolotājiem, levītiem un priesteriem un palūgsi viņiem padomu, ja pats nezināsi kā to risināt, tad visu, ko viņi tev teiks dari.

Šeit runa ir ne vien par sabiedrisko kārtību Izraēla sabiedrībā, bet raugoties garīgi, runa ir par mūsu iekšējās dzīves kārtību. Tie mājokļi, kuros jāieliek tiesneši un uzraugi, ir tas ar ko mums jāiemīl Dievs, mūsu sirds, mūsu dvēsele, mūsu prāts, tas ir tas, kur dzīvo mūsu cilvēcīgā dvēsele. Tikko runājām, ka dēļ tā, ka mūsu cilvēciskā dvēsele apvainojas, baidās, nīst, pretojas, aizkaitinās, dēļ visa šī Dieva klātbūtne mūsos nodziest, kad mēs tam dodam vietu. Un lai nedotu tam vietu ir vajadzīgs katrā mājoklī nolikt tiesnesi un uzraugu.

Kas ir tiesnesis? Ja paskatāmies vēstulē ebrejiem 4.nodaļu, tad redzam, ka tas ir Mašiahs, dzīvojošs mūsos, tas ir Vārds.

Vēstulē ebrejiem 4:12 ir rakstīts: ,,Jo Dieva Vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu, tas iekļūst līdz dvēseles un gara nošķīrumam (до разделения ) dziļumam, locekļiem un smadzenēm un tiesā sirds nodomus un nolūkus un nav Viņa priekšā radības apslēptas, bet viss Viņa priekšā ir atkailināts un atklāts Viņa acu priekšā, Viņam dosim norēķinu.”

Tātad, ja savā dvēselē iecelsi par tiesnesi Mašiahu, dzīvo Vārdu, tad šis Vārds nošķirs no tavas dvēseles visu, kas ne esi tu. Visu, kas ne esi tu patiesais. Jaunajā mēnesī mēs runājām, ka tagad ir mierinājuma laiks, mēs vēl par to runāsim un šīs nedēļas „haftara” ir tieši par to. Svētrunu esmu tieši tā nosaucis ,,Dievs ir mans mierinātājs,,.

Tātad, noliec visos savos mājokļos tiesnešus un uzraugus, ar mājokļiem ir skaidrs, ar tiesnesi skaidrs, bet kas ir uzraugs? Kas ir uzraugi mūsu mājokļos?

Lasot vēstuli korintiešiem ir skaidrs, ka uzraugs esmu es pats. Uzraugi ir izpildītāji. Tiesneši it kā iznes spriedumu, bet uzraugi ir tie, kuri izpilda šo spriedumu, viņi raugās, lai viss, ko tiesa piespriedusi būtu izpildīts.

Tad lūk, 1.vēstule Korintiešiem 11.nodaļā 30. pantā Vārds saka:

,,Dēļ tā daudzi no jums nespēcīgi un slimi un ne mazums mirst, jo ja mēs tiesātu paši sevi, tad nebūtu tiesāti, bet sodīdams Dievs grib mūs pārmācīt, lai netiktu tiesāti kopā ar pasauli.”

Tuvojas Roš ha šana svētki. Mēs runājām, ka tas ir laiks, kad Visuvarenais sāk valdīt šajā pasaulē (воцаряется в этом мире) tas ir tiesas laiks visai radībai, kad viss dzīvais iziet Viņa priekšā un dod norēķinu. Un skaidrs, ka katram cilvēkam nepieciešams būt gatavam, lai dotu šo norēķinu. Mēs runājām, ka katri Dieva svētki, tie nav svētki pagānu izpratnē, kad ēd, dzer un priecājas, bet tas ir punkts uz dzīves apļa, kurā mēs pienākam pie Visuvarenā ar norēķinu par noieto ceļu. Un Roš ha šana ir noslēgums mūsu gadā noietajam ceļam, tam, kā mēs gājām, ko labu un ko sliktu darījām. Tagad ir mierinājuma laiks, kad mēs sevi sagatavojam, lai skatoties uz to, ko esam darījuši nepareizi, lai to labotu un būtu sagatavoti. Neatkarīgi no tā vai mēs sevi sagatavosim vai nesagatavosim pienāks Roš ha šana svētki un visi tiks tiesāti pēc fakta. Un tas neskar mūžīgās dzīves jautājumu, teiksim, vai tu nokļūsi debesu valstībā vai nē, tas skar to, kā tu dzīvosi nākamajā gadā! Jo Dievs kā tēvs! Ja mēs tiesātu paši sevi, tad netiktu tiesāti. Tātad ja mēs paši sevi tiesājam, izskatām sevi, izlabojam visu, kas nav pareizs, tad mēs netiksim tiesāti, jo tiesāt vairs nav ko, mēs pienāksim tiesas brīdim, bet tiesāt nebūs ko, viss izlabots. Bet ja mēs ne esam tiesājuši paši sevi, tad Dievs, Viņš taču ir mūsu tēvs, Viņš taču ir ieinteresēts tajā, lai mēs pareizi augtu, jo ,, sodīdams Dievs grib mūs pārmācīt, lai nebūtu tiesāti kopā ar pasauli.” Tātad, tās ciešanas, kuras ir mūsu dzīvē ir lai mūs labotu. Pa labam nesanāca, tāpēc, ka pats negribēja sevi tiesāt. Tādēļ, lūk spriedums nākamajam gadam. Šajā laikā visi saņem spriedumu, katrs cilvēks atsevišķi arī tautas, un zemes. To, ko dara tautas un to, ko dara zemes, Dievs redz, tagad vēl ir laiks, katrai tautai un zemei, katram cilvēkam apstāties un aizdomāties, ko viņš dara, kādā virzienā viņš iet, lai ieraudzītu un sadzirdētu, kas nav pareizi, lai labotu.

Salamana pamācībās 29.nodaļā 26.pantā rakstīts: ,,Daudzi meklē labvēlīgi noskaņotu valdnieka vaigu, bet cilvēka liktenis ir no Dieva. Jau vairāk kārt esam runājuši, ka liktenis tā ir Dieva tiesa. (kr.val.sudba – liktenis, atvasināts no diviem vārdiem, sud - tiesa, spriedums un Bog –Dievs)

Dieva spriedums – tas ir rezultāts tavam noietajam ceļam pēc taviem darbiem, ko tu esi darījis. Kad sakām „liktenis” tas nav kaut kas fatāls un neizbēgams, kuru jāpieņem kā noteikto, kuru nav iespējams izmainīt. Jā, cilvēka liktenis ir no Dieva, bet pats cilvēks var veidot savu likteni tieši caur tiem darbiem, kurus viņš izdara. Un ja dienu no dienas, gadu no gada viņa taisnīgums pieaugs un arī viņa liktenis ar katru gadu būs labāks, labāks un labāks.

Tad lūk ebreju gudrie saka, ka laiks sākot no 15.ava līdz 1.tišrejam, tas ir laiks mierinājumam, mierinājuma laiks tautām. Kad runājam par mierinājumu, tad dvēseliskais cilvēks domā par to, ka kāds viņu pažēlos – ak tu tāds nabadziņš, tu esi tik nelaimīgs, tev ir tik grūti, nu pacieties. Aptuveni tā. Bet ja runa ir par garīgo mierinājumu, tad šeit runa kā reiz ir par mūsu sirds apgraizīšanu no visa, kas mums traucē būt Dieva mierā, no visa, kas traucē Dievam dzīvot mūsu sirdī.

Esam lasījuši 2.vēstuli korintiešiem 1.nodaļu 3-6 pantam, kur rakstīts, ka mierinājums pie cilvēka atnāk, kad viņš sev iekšienē iemanto Mašiahu. Un tas cilvēka iekšienē atnāk tieši tad, kad viņš iziet caur Mašiaha ciešanām, nomirstot sev, lai dzīvotu Viņam. Skatāmies šīs nedēļas „haftaru” , tad tur ir par to sacīts. Tas ir Jesajas grāmatā 51.nodaļa no 12.panta.

Agrāk, kad nebija šīs garīgās izpratnes mierinājuma laikam, likās, jā, grūti, ciešanas beigušās, laiks starp spaidiem beidzies, tagad Dievs mani kaut kā pažēlos - nabadziņš tu Mans - cieties (bet cietis taču savu grēku dēļ) tagad Es tev došu atpūtiņu, tu tāds nelaimīgs…

Bet patiesībā Dievs no mums gaida kaut ko pavisam citu šajā Roš ha šana sagatavošanās laikā periodā. Ko Viņš no mums sagaida?! Lai mēs pārdomājot visus savus kritienus, bailes, neapmierinātību, pretošanos, visu šo „orla”, kas ir mežonīga, kas pretojas Dieva klātbūtnei, lai visu to paņemtu un vienreiz nogrieztu.

Lūk tas saucas mierinājums. Dieva mierinājums!

5.Mozus 10.nodaļā 16.pantā: ,, 16 Tāpēc apgraiziet savas sirds priekš ādu un ne esiet turpmāk stūrgalvīgi.”

Runa ir par šīs cilvēciskās „orla” (sirds priekš ādas) apgraizīšanu, šīs mežonīgās cilvēciskās dabas, kura pretojas visam, kas ir no Dieva. Pāvils saka: ,,Mēs visi pēc dabas esam nepaklausības bērni.” Bet kas mums ir devis šo dabu? Vai Dievs? Nē! Tā nav mūsu patiesā daba, tie ne esam mēs patiesie, to visu vajag nogriezt! Padomājiet, cik mēs paši sev sagādājam nepatikšanas, neērtības, padarām sevi nelaimīgus tieši tādēļ, ka mums nav mīlestības pret citiem cilvēkiem. Tieši dēļ tā, ka mūsu egoisms, sēž mūsu sirds centrā, uz mūsu sirds troņa. Un kad mūs kaut kā aizskar un uz mums ne tā paskatās, mums ne to pasaka, mēs sākam apvainoties, ciest, mocīties. Bet ja mēs sapratīsim, ka tie ne esam mēs un ka mums patiesajiem to nevajag. Domāju, ka mēs jau to saprotam, vienkārši ne līdz galam esam ieguvuši šo spēju nedot tam vietu.

Tātad Jesajas grāmatā 51.nodaļā no 12.panta skatieties kā rakstīts, es lasīju un priecājos! Domāju, slava Dievam, es lasu un saprotu, kas šeit ir rakstīts, paskatīsimies kopā:

,,Es pats, Es pats esmu jūsu mierinātājs. Kas tu esi, ka baidies no cilvēka, kurš mirst un cilvēka dēla, kurš ir kā zāle.” Dzirdiet, ko Dievs saka? ,, Es Pats, Es Pats Esmu jūsu mierinātājs”. Dievs saka: ej karā, nebīsties, ieraudzīsi ienaidniekus lielākus kā tu pats, nebaidies, Es Esmu ar tevi. Un šeit Viņš saka to pašu: ,, Es Pats, Es Pats Esmu jūsu mierinātājs.” Tas ir Es dzīvoju tevī, kāpēc tad tu baidies no cilvēka, kurš ir kā zāle un aizmirsti Kungu savu Dievu, Kurš izpletis Debesis un izveidojis zemi. Jūs padomājiet, kurš ir mūsu mierinātājs? Tas Kurš izpletis Debesis un izveidojis zemi! Un tu nepārtraukti, katru dienu baidies no spaidītāja niknuma, kurš bija gatavs iznīcināt”. Dievs saka, kas tu esi, ja tu no tā visa baidies?

,,Drīz būs atbrīvots gūsteknis, nemirs tas bedrē un maizes tam netrūks! Es esmu Tas Kungs Tavs Dievs, kurš satracina jūru, ka tās viļņi raud, Tas Kungs Cebaots – Viņa Vārds!”

16.pants, tam jums jābūt pazīstamam: ,,Un es ielikšu Savus vārdus Tavā mutē.”

Vai tas ir pazīstams? Sakiet, kas notiek ar cilvēku, kad no viņa mutes iziet Dieva vārdi? Lai jums būtu vieglāk saprast jautājuma būtību atcerieties 2.Mozus 23.nodaļā Dievs saka: ,,Lūk, Es sūtu Savu eņģeli, Mans Vārds ir Viņā, klausi Viņa balsi, visu, ko Es runāšu.” Tātad ar šo eņģeli ir vienkārši un saprotami, mēs zinām, ka ja Viņa Vārds ir tajā, tas nozīmē, ka Dievs dzīvo Viņā. Un šī eņģeļa balss, Mašiaha, (Mesijas) balss ir eņģeļa, bet runā Dievs. Vai tad šeit nav tas pats.

,,Es ielikšu Savus vārdus tavā mutē un Savas rokas ēnā tevi patveršu,-(kāpēc tas viss?) lai sakārtotu Debesis un nostiprinātu zemi.”

Tātad caur to, ka Dieva vārds būs tevī, Dievs dzīvos tevī, Dievs būs tavs mierinātājs, caur to šī zeme tiks nostiprināta un debesis radītas.

Tāpēc, ka tagad Dievs rada jaunas debesis un jaunu zemi caur mums, Viņš veido mūs, bet caur to tiek sakārtotas debesis un nostiprināta zeme.

Visu nelasīšu, lai būtu īsāk, Jesajas 52.nodaļa 5.- 8.pants turpinājums tam, par ko mēs runājām:

„Un kā nu Man šeit tagad?" saka Tas Kungs. "Mana tauta ir bez atlīdzības aizvesta projām, tās apspiedēji gavilē, un Mans Vārds tiek nemitīgi diendienā pelts un paļāts!" saka Tas Kungs. Tādēļ Mana tauta iepazīs Manu Vārdu, - dzirdiet, Dievs saka, Manu tautu aizveda, Manu Vārdu nopēla, svētkus atcēla, sabatu atcēla, kašrutu atcēla, apgraizīšanu aizliedza, par to visu vajā, nogalina Manu tautu. Dievs saka, Es Esmu tas pats, Es ne esmu mainījies, Mans Vārds ir nemainīgs tāpēc Mana tauta uzzinās Manu Vārdu. Par ko tas ir? Par Mašiahu! Par to pašu Vārdu, kas ir tajā Eņģelī un kad Mašiahs jau dzīvos katrā no Viņa tautas, tieši tad katrs uzzinās Viņa Vārdu un tieši tad Dievs liks cilvēka mutē Savu Vārdu.

6.pants. ,,Tāpēc Mana tauta uzzinās Manu Vārdu un tāpēc uzzinās tajā dienā, ka Es Esmu tas, kurš ir teicis: ,,Šeit Es esmu!”

Redziet kādā veidā Dievs kļūst mūsu mierinātājs, Savas tautas mierinātājs? Jūs redziet tas nav ārējs, tas nav dvēselisks mierinājums, tas ir garīgs process, kura rezultātā Dievs ieliek Savu Vārdu cilvēkā un kļūst šī cilvēka mierinātājs un cilvēks sāk runāt vārdus, kurus Dievs liek viņa mutē.

,,7 Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu, kas saka Ciānai: tavs Dievs ir ķēniņš!”

Roš ha šana, kas tie ir par svētkiem? Dieva valdīšanas svētki! Un kas mums ir vajadzīgs, lai Dievs sāktu valdīt mūsu sirdīs?

Atgriežamies pie nedēļas lasījuma, skatieties, kā ir rakstīts:

5.Mozus 16.nodaļa no 18.panta: ,,Visos tavos mājokļos, kurus Tavs Kungs, Tavs Dievs tev dos, noliec sev tiesnešus un uzraugus pēc savām ciltīm, lai tiesātu tautu ar taisnu tiesu. Nesagrozi likumus, neskaties uz sejām, neņem dāvanas, jo dāvanas dara aklas gudro acis, pārvērš taisno lietas, pēc taisnības, pēc taisnības dzenies.”

Ivritā ,, Tzedek Tzedek Tirdof - pēc taisnības, pēc taisnības dzenies. Lūk šis ceļš - sagatavošanas ceļš: dzenies pēc taisnības! Noliec tiesnešus un uzraugus visos savos mājokļos un dzenies pēc taisnības. Tāpēc šis laiks mums ir ļoti „karsts”, ja mēs atbildīgi attiecamies pret to, ko no mums sagaida Dievs.

Ja kāds sēž un domā: es vispār nesaprotu par ko viņš runā, tad laiks pamosties!!! Saprotiet, ka tas viss ir priekš mums! Un kad tu ieraugi to, kas ir tavā dvēselē, kā tas tev traucē, tu sāc saprast, ka jā, patiešām, tas patiešām tā ir! Es no tā ciešu! Kungs, kā man no tā visa atbrīvoties?! Dievs saka: nomirsti sev! Nomirsti sev! Nomirsti sev? Interesanti, kā to izdarīt? Kā Toms saka, nu laikam iesim un mirsim kopā ar viņu… Ješua gatavojoties uz svētkiem Jeruzālemē viņa mācekļi saka: Klausies, Kungs, tu uz turieni taisies, tevi taču tur nesen nogalināt gribēja! Toms saka, nu labi, iesim tad ar Viņu un mirsim. Bet vai tad par to ir runa? Klausieties, tad, kad es par to visu domāju: gribās jau atrast recepti, testu kā sevi pārbaudīt, nomiris es esmu priekš sevis vai nē, pēc būtības runa iet par manu ego. Rakstīts - noliec tiesnešus visos savos mājokļos, es it kā esmu nolicis, bet šie tiesneši apsūdz nevis mani, bet tos, kas apkārt! Un no tā manā dvēselē vēl lielāks juceklis: tu ne esi tā apģērbts, tev domas pavisam nav tās, gribu teikt ka šīs nedēļas lasījums saka, ka tādas apsūdzības var celt tikai tas, kurš māca, kuru Dievs nolicis draudzē, bet pats brīnišķīgākais ir tiesāt sevi un skatīties uz sevi, lai kādam citam no saviem tuvākajiem nedotu iemeslu apvainoties, satraukties.

Tad lūk, Mateja evaņģēlija 7.nodaļā Ješua runā to, ko mēs vēl apspriedīsim, lai jūs visi zinātu, ka vienu un to pašu tekstu var lasīt dvēseliski un var lasīt garīgi. Bet rezultāts ir pretējs, atkarībā no tā, kā tu lasi.

Mateja 7.nodaļa 1.pants: jūs zināt šo Rakstu vietu, centīšos tā gaismā par ko runājam dot skaidrojumu: ,,Netiesājiet, tad jūs netapsiet tiesāti, jo ar kādu tiesu jūs tiesājat ar tādu tiksiet tiesāti, ar kādu mēru mērosiet ar tādu jums mēros.”

Tas kā reiz ir tas par ko mēs tagad runājam. Tātad Dievs saka noliec tiesnešus visos savos mājokļos un mēs runājam, ka tie ir tiesneši mūsu dvēselē, lai mēs tiesātu paši sevi, pamaniet, sirds netiesā, jo ja tur dzīvo Dievs, tad tur vienmēr ir līdzcietība, tur vienmēr ir sapratne, tur vienmēr ir aizbildniecība, ja redzi, ka cilvēks kaut ko dara ne tā un cilvēks ir garīgi stiprs, viņš saprot, ka tagad ir jāiestājas plaisā, jā iestājas par viņu kā aizbildnim. Un pēc būtības pati vienkāršākā lūgšana ir : Dievs es lūdzu, lai Tu būtu šī cilvēka mierinātājs, kā esi mans mierinātājs.

Ješu saka: ,,jo ar kādu tiesu jūs tiesājat ar tādu tiksiet tiesāti, ar kādu mēru mērosiet ar tādu jums mēros. Un ko tu skaties uz skabargu sava brāļa acī, bet savā baļķi nejūti un kā teiksi savam brālim dod, es izņemšu skabargu no tavas acs, bet tavā acī baļķis.”

Domāju, kas tas ir par baļķi manā acī, kā viņu identificēt. Šķiet, ka no visa tā, ko šodien esmu runājis saprotat, ka šī baļķa būtība ir mana dvēsele, lūk šis baļķis, kuru man vajag izvilkt no savas acs, tas ir manai dvēselei jānomirst Dieva dēļ. Tātad šī baļķa izņemšanas būtība arī ir Mašiaha ciešanu iziešanas ceļš un kad es no Mašiaha saņemu mierinājumu savā dvēselē, tad es jau zinu, kā dot šo mierinājumu savam tuvākajam. Tad ar baļķi kļūst vairāk vai mazāk skaidrs?!

Bet kā tad tests: vai esmu nonāvējis savu dvēseli vai nē? Vai esmu izņēmis šo baļķi no savas acs vai nē, kā pārbaudīt, kā uzzināt. Ziniet kā mucā, kad viņa ilgi stāv ūdens ir tīrs un caurspīdīgs, bet tad ļaunā dienā kāds paņem nūju, samaisa to un tur viss paceļas, gan no sienām, gan no dibena. Ūdens pazaudējis visu savu skaidrību un tad domā, vai tas tiešām esi tu. Tātad tests, kā pārbaudīt, cik tu esi nomiris sev. Dzirdiet?

Mateja 5.nodaļa 38 - 39: ,, Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam.”

Skatieties cik interesanta aina: manā dvēselē ir tiesneši un uzraugi, manai dvēselei ir sirdsapziņa, kura ir liecinieks katrai netaisnībai un kad kaut kas notiek ne tā, viss manā dvēselē runā ir sašutis, viss tam pretojas, tātad skaidrs ka es tiesāju sevi, skaidrs, ka neļauju šim ļaunajam dzīvot sevī, bet ir cita situācija, kad tas notiek man apkārt, kad brālis vai māsa, vai tuvais vai tālais dara kaut ko ļaunu manī saceļas protests. Es līdz šim domāju, ka esmu tik svēts, tik tīrs, taisns, tiecos pēc taisnības un te pēkšņi ,,hop” tevi pārbauda un pārbauda tieši caur to, ka izturas pret tevi netaisni, un viss! Tu ar visu savas dvēseles spēku sāc pretoties šim ļaunumam, principā jau normāla, vesela cilvēka reakcija! Dvēseliska! Bet veselīga garīga cilvēka reakcija ir pilnīgi citāda!

Ješua nepretojas ļaunumam. Kur ņemt tam spēku??? Kur ņemt gudrību, kur ņemt motivāciju?! Paskaidrošu! Mums jāsaprot, ka cilvēkam pirms ko pasākt ir motivācija, kādēļ viņš tā rīkojas. Vai jūs man piekrītat? Pārsvarā motivācijai pamatā ir personīga ieinteresētība. Mans labums, kas iespējams nes kādam zaudējumu. Kad sāc to saprast…

Ebreju gudrie saka, ka pirms sāc tiesāt cilvēku tu sākuma nostājies viņa vietā, ielien viņa ādā viņa situācijā, viņa apstākļos. Padomājiet, piedzimstot mēs visi saņemam kādu iedzimtību, mēs neizvēlamies sev vecākus, vectēvus, vecvectēvus, bet tas viss taču ir mūsos, mūsu dvēselē, tas ir mūsu raksturs, mūsu ieradumi, tās ir mūsu prizmas un caur kurām mēs uztveram to vai citu situāciju. Pat vienu un to pašu situāciju viens uztver tā, cits savādāk. Kad tu kļūsi spējīgs nostāties cilvēka vietā, kurš tā ir rīkojies, kad sākts saprast, ka viņš savā garīgajā izaugsmē, ja viņš ir ticīgs, bet ja nav, tad vēl jo vairāk jābūt pazemībai, ka viņš vienkārši nav spējīgs rīkoties citādi, tāpēc ka viņu vada viņa dvēsele, viņa egoisms un principā viņš gribēja labu, bet pirmkārt priekš sevis un tā bija viņa pašaizsardzības reakcija un tas it kā mani aizvaino. Un kad sāc saprast cita cilvēka uzvedības motīvus, ka šī rīcība ir vien garīga brieduma trūkums, ka cilvēks ir vājš un viņu vada viņa dvēsele, tad jau tu vairs neapvainosies, tu vairs nepretosies, bet kļūsi par aizbildnis šim cilvēkam.

Lūgšana ir ļoti vienkārša: ,, Dievs es lūdzos, tāpat kā tu kļuvi mans mierinātājs , kļūsti mierinātājs šim cilvēkam Tavā Dēlā.,,

Nemaz nav sarežģīti. Bet lai tā lūgtos vajag, lai Dievs jau būtu tavs mierinātājs, lai tevī jau būtu pilnīga uzticēšanās Dievam, lai tevī nebūtu nekādu baiļu, nekādu nemieru. Tāpēc tev ir jātiecas uz taisnību. Pēc taisnības dzenies, pēc taisnības dzenies un būsi drosmīgs kā lauva!!!

Lai jūs svētī Visuvarenais un mani arī Ješua ha Mašiaha Vārdā! Āmen.