No visas sirds apsveicam ebreju tautu un visus tos, kas tur Dieva baušļus un ticību uz Ješua (Jēzu Kristu) ar Hanukas svētkiem!

Visuaugstais lai svētī mūs un lai piepilda ar Savu Dzīvību Ješua ha Mašiaha Vārdā, lai mēs spīdētu ar Viņa gaismu:

,,Viņā bija dzīvība un dzīvība bija cilvēku Gaisma, un Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība viņu nepārņēma.,, (Jāņa 1:4)

Priecīgu jums Hanuku!

Naums Geļfands, Aleksandrs Ogijenko un visa Beit Shalom draudze.

Par Hanukas svētkiem.

(A.Ogijenko, 117 pārraidīt "SHMA ISRAEL". 06.12.2007g.)

http://www.beitshalom.lv/?pageID=details&id=63

Jāņa ev. 10 : 22,23 ir rakstīts:

,, Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā.
Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē.”

Dāvida Šterna tulkotajā Ebreju Jaunajā Derībā šī Rakstu vieta ir tulkota tā:

,,Pēc tam Jerušalaimā sākās Hanuka, bija ziema un Ješua staigāja pa Tempļa teritoriju, Šlomo kolonādē.,,

Jaunās Derības Raksti stāsta mums par ,,Tempļa atjaunošanas svētkiem”, kas patiesībā ir Hanukas svētki. Kas tie ir par svētkiem? Vai šiem svētkiem ir kas kopīgs ar šodienas kristietību?

Par šo un par to, ko nozīmē ,,turēt Derību” un ,,būt uzticīgiem Derībai” šis raidījums.

Šodien pasaulē ir daudz svētku. Ir svētki, kuri ir tautas tradīcijas radīti un ir valdību radīti svētki.

Raugoties uz paražām svinot tradicionalus tautas svētkus redzams, ka neskatoties uz to, ka šiem svētkiem katrā tautā ir savi nosaukumi un tradīcijas, ir kaut kas kopējs, kas vieno šos svētkus. Kopējais ir garīgais pamats uz kura stāv šie svētki – pagāniskā būtība, pasaules pirmsspēku un stihiju pielūgsme.

Būtībā ir kopēji svētki visās tautās, kuri ir saistīti ar saules pielūgsmi. Svētku svinēšanu nosaka saules stāvoklis gada laikā. Piemēram, īpašā statusā ir divas dienas gadā, kad diena ir pati īsākā un kad diena ir pati garākā.

Tātad, tautas tradīciju iestatīti svētki pēc būtības ir pagāniski, elku pielūgsmes svētki, saistīti ar pasaules pirmspēku un stihiju pielūgsmi.

Ir citi svētki, kuru garīgais pamats ir Dieva Vārds un šie svētki atšķir Dieva tautu no visām citām tautām. Līdz Izraēla Mesijas Pirmajai atnākšanai šie svētki piederēja tikai ebreju tautai. No tā laika, kad caur ticību Izraēla Mesijam Ješua ‘aMašiaham, Dieva tautai sāka pievienoties ticīgie no citām tautām, vienam no pirmajiem ticības soļiem vajadzētu būt sevis „nociršanai” no mežonīgā olīvkoka, kas ietver sevī arī atteikšanos no dalības pagāniskajos elku kalpības svētkos, saistītos ar pasaules pirmspēku un stihiju pielūgsmi.

Sākot ar imperatora Konstantīna baznīcas dzimšanu, kad Pirmapustuliskajai baznīcai tika nogrieztas Jūdu saknes, kristietību vienkārši pārņēma pagānu svētki. Šiem pagānu svētkiem Konstantīna baznīcas tēvi sāka piešķirt kristīgus nosaukumus. Un kaut arī tagad šo svētku nosaukumi ir kristīgi, par liecību pret šiem svētkiem ir to svinēšanas noteikumi. Kas tāpat kā iepriekš ir elkdievības svētku svinēšanas noteikumi. Šos noteikumus un likumus jūs neatradīsiet Svētajos Rakstos.

Tieši par šo tendenci pie ticīgajiem no pagānu tautām, kad cilvēks nevēlas sevi atdalīt no ,,mežonīgā eļļas koka”, vai arī vēlas atkal piepotēties pie mežonīgā eļļas koka, rakstīja Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem 4:8-10:

,, Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi.
Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. ,,

Visi Jūdu svētki, tajā skaitā arī Sabats un Jauna mēness svētki ir Dieva nolikti Savai tautai un Dievs sacīja, ka tie ir Viņa svētki (3.Mozus 23:2). Tie ir ,,Dieva svētki” kuri nes sevī dziļu pravietisku jēgu un tos nekādi nevar nosaukt par pasaules ,,nabadzīgo pirmspēku” pielūgsmi, atšķirībā no svētkiem, kuri ir tautu tradīciju iestatīti, kuri pēc būtības ir elku kalpības svētki, saistīti tieši ar pasaules pirmspēku pielūgsmi, lai kādos vārdos tos arī nesauktu.

Tātad ir svētki, kurus Svētajos Rakstos Pats Dievs sauc par ,,Maniem svētkiem”. Un katriem no šiem svētkiem ir sava likumu kārtība. Kad mēs svinam šos svētkus noteiktā laikā un to svinēšanas kārtībā, ar to mēs pielūdzam Dievu.

Ja mēs svinam svētkus, kuru nav Rakstos, pat ja tiem ir doti kristīgi nosaukumi, tad mēs pielūdzam dievus, kuri ,,būtībā nav dievi”, un kļūstam par elku pielūdzējiem, tāpēc, ka pats svētku svinēšanas datums un kārtība liecina par šo svētku pagānisko izcelsmi. Neviens neaizliedz ticīgajiem šajās dienās nodarboties ar labdarību vai dāvināt dāvanas tuvākajiem, bet vajag tikai tādu dienu nosaukt par ,,svētkiem” kad Dievs to tā nesauc un apsēsties pie svētku galda, veltīta šai ,,svinēšanai”, mēs kļūstam kā upurus pienesošie tiem, ,,kas būtībā nav dievi” tāpēc, ka svētku galds ar cienastu jau pats par sevi ir ,,upuris”.

1.Kor.8:4-12:

,, Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs. Lai gan ir tā saucamie dievi vai debesīs, vai zemes virsū - jo dievu un kungu ir daudz, bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu. Bet ne visos ir atziņa. Bet daži, līdz šim vēl pieraduši pie elkiem, uzskata to, ko viņi ēd, par elku upuri, un tas apgāna viņu jau tā vājo sirdsapziņu. Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami. Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību. Jo, ja kas redzēs tevi, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad sirdsapziņa nepamudinās to, kas ir vājš, piedalīties elku upuru mielastā? Tavas atziņas dēļ pazūd tas, kas vājš ticībā, brālis, par kuru Kristus ir miris. Bet, ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat arī pret Kristu”.

Pāvils saka, ka pat ja esi stiprs ticībā Vienīgajam Dievam, un ,,ka elks pasaulē ir nekas” (kr.tulk.), tu vienalga ticībā vājā brāļa dēļ nevari sēsties pie elku upuru galda, jo ja tu ievainosi brāļa sirdsapziņu tu grēkosi pret ‘aMašiahu. (Kristu)

Citiem vārdiem tiem, kuri pieder pie Dieva tautas ir tiesības svinēt tikai tos svētkus, kurus Bībele sauc par ,,svētkiem”!!!

Šodien mēs runāsim par svētkiem, kurus Jaunās Derības Raksti sauc par ,,atjaunošanas svētkiem” jeb Hanuku. Un ar to jau vien vajadzētu būt pietiekoši, lai tie būtu svētki katram kristietim! Pietiekoši tāpēc, ka Jaunās Derības Raksti Hanuku sauc par svētkiem!

Padomājiet paši, ja otrajā gadsimtā Antiohjas Epifānam būtu izdevies iznīcināt Jūdu ticību un Svētos Rakstus, un hellenizēt ebreju tautu, tad ne par kādu kristietību šodien nevarētu būt runa.

Tātad pēc būtības kristietības eksistence ir kļuvusi iespējama tikai pateicoties tam, ka divsimts gadus pirms Izraēla Mesijas atnākšanas bija Hanukas brīnums! Hanukas svētki – tie ir Dieva Tempļa atjaunošanas svētki. Dieva Tempļa iesvētīšanas svētki, pēc Tempļa šķīstīšanas. Pēc tā, kad pagāni bija to apgānījuši. Tieši ebreju tautas gatavība, ne vien karotāju vīru, bet pat sieviešu un bērnu gatavība mirt kā mocekļiem, bet saglabāt uzticību Derībai, dotai tēviem caur Mozu, kas kļuva par galveno pamatu šim lielajam brīnumam, kurš notika tajās dienās Izraēla zemē.

322.gadā p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs sagrāba Jūdeju un tā kļuva par Grieķu impērijas daļa. Grieķu kultūras ietekme pastiprinājās. Tajā laikā Tora bija pārtulkota grieķu valodā. Pēcāk Maķedonijas Aleksandra impērija sadalījās četrās daļās.

198 gadā p.m.ē. Jūdeju iekaroja imperators Antiohs III. Grieķu kultūras ietekmē ebreji, dzīvojoši Jūdejā, sāka pakāpeniski pievērsties hellēnismam. Viņi centās būt līdzīgi grieķiem, runājot grieķiski, ģērbjoties grieķu drēbēs, mainīja savus vārdus un piedalījās grieķu sporta spēlēs. Ebreji sāka tiekties pēc grieķu izglītības iegūšanas.

175.gadā p.m.ē. pie varas nāca imperators Antiohs IV, kurš pats sevi apbalvoja ar titulu ,,epifans”, kas no grieķu valodas nozīmē ,,dieva iemiesošanās,,. Satracināts dēļ jūdu nepakļāvības (bet Jūdeja atradās zem viņa valdības), kuri negribēja pielūgt viņu kā dievu un pie tam pretojās ebreju hellenizācijas politikai, viņš apņēmās izraut ar saknēm visus jūdu ticības pamatus.

Galveno triecienu viņš nolēma dot ebreju likumiem un tradīcijām, kurus Dievs deva Savai tautai caur Mozu.

Draudot ar nāvi viņš aizliedza apgraizīšanu, sabata turēšanu un svētku dienas un pat Mozus Toras glabāšanu:

,,Ķēniņš Antiohs rakstīja visai savai valstij, lai visas tautas būtu kā viena tauta un lai katra atstāj savus likumus. Un piekrita visas tautas ķēniņa vārdam, un daudzi no Izraēla pieņēma viņa elku kalpību un pienesa upurus elkiem, un apgānīja sabatu. Ķēniņš sūtīja ar vēstnešiem grāmatas uz Jeruzalemi un Jūdejas pilsētām, lai tie sekotu likumiem, svešiem šai zemei un lai netiktu pieļauti uguns upuri, kaujamie upuri un dzeramie upuri, lai nomelno sabatu un svētkus un apgāna svētnīcu un svētos. Lai celtu upuraltārus, tempļus un elku vietas, lai kā upuri pienes cūkas gaļu, un nešķīstus lopus un atstāj savus dēlus neapgraizītus un apgāna viņu dvēseles ar dažādu nešķīstību un negantību, priekš tam, lai aizmirstu likumu un izmainītu visus nolikumus. (1.Makabeju grām.1.nod.:41-49)

Apmēram 300 gadu līdz šiem notikumiem par šo laiku pravietoja pravietis Daniēls:

,, Tad āzis kļuva pārmērīgi liels, bet, kad tas bija visstiprāks savā spēkā, tam nolūza viņa lielais rags un tā vietā uzauga četri skaisti un ievērības cienīgi ragi virzienā uz visām četrām debess pusēm. (pēc Aleksandra Lielā nāves valsts sadalījās četrās daļās) No viena no tiem izcēlās mazs radziņš, bet tas kļuva pārmērīgi liels virzienā uz dienvidiem, uz rītiem un uz skaistākās zemespusi. (šis nelielais rags arī ir Antiohijas Epifans IV, kurš pavēlēja ar saknēm izraut jūdu ticības pamatus)Tas izauga pat līdz debesu karapulkam un norāva kādus no šā pulka un no zvaigznēm zemē un samina tos.Tas pacēlās savā pārmērīgā pašiedomībā pat līdz šā pulka vadonim, tā ka tas pēdējam atņēma dienišķo upuri, izpostīja un lika negodā viņa svētuma mitekli.” (Dan.8:8-11)

Tālāk turpināsim lasīt 1.Mak.1:50:64:

,,Un ja kāds nedarīs pēc ķēniņa vārdiem tas tiks nodots nāvei, saskaņā ar to viņš rakstīja visai savai valstij un noteica uzraugus pār visām tautām un pavēlēja Jūdejas pilsētām pienest upurus katrā pilsētā. Un sapulcējās pie viņiem daudzi no tautas, visi, kas atstājuši likumu un darīja ļaunu uz zemes un piespieda Izraēlu slēpties, katrā patvēruma vietā. Un piecpadsmitā kisļeva dienā, simt četrdesmitā gadā, sarīkoja uz altāra postīšanas negantību, un apkārt Jūdejas pilsētās uzcēla altārus un māju priekšā un uz ielām veica dedzināšanu, Bauslības grāmatas, kuras atrada, saplēsa un sadedzināja ar uguni, pie kura atrada Derības grāmatu un kurš turējās pie Likuma, to pēc ķēniņa pavēles nodeva nāvei. Ar tādu vardarbību viņi rīkojās ar izraēliešiem, kas nāca katru mēnesi uz pilsētām. Un divdesmit piektā mēneša dienā pienesot upurus uz upuraltāra, viņi pēc dotās pavēles nogalināja sievas, kuras bija apgraizījušas savus bērnus, bet jaundzimušos pakāra aiz kakla, viņu mājas izlaupīja, un tos, kas bija izdarījuši apgraizīšanu nogalināja. Bet daudzi Izraēlā paliki stipri un nostiprinājās, lai neēstu nešķīsto, un deva priekšroku mirt, lai neapgānītos ar ēdienu un neliktu kaunā Svēto Derību – un mira.,,

Reiz Antiohs Epifans arestēja divas mātes, kuras slepeni bija apgraizījušas savus dēlus, un veda pa Jeruzalemes ielām ar jaundzimušajiem uz rokām, bet tad visus četrus nometa no pilsētas sienām.

Antiohs Epifans pavēlēja saviem karavīriem ienest Templī, Svētajā kalnā Jeruzālemē, grieķu dieva Zeva statuju un uzstādīt viņu vissvētākajā vietā, bet uz upuraltāra Templī kā upurus pienest cūkas un ar šo cūku asinīm un taukiem apliet Toras un Praviešu grāmatu ruļļus kā arī visus svētos priekšmetus, kuri atradās Templī. Antiohs, apgānot Jeruzalemes Templi, sūtīja savus karavīrus pa visām Jūdejas pilsētām ar pavēli visiem vietējiem ebrejiem pienest kā upuri cūkas.

Modinā (17 km no Jeruzalemes) no pavecā priestera Matitjagu (citos tulk.Matatijs), kohenu (priesteru) dzimtas galvas arī tika pieprasīts izdarīt cūku upurēšanu, bet viņš atteicās:

,,Un atbildēja Matitjagu, un teica skaļā balsī: pat ja visas tautas ķēniņa valsts apgabalā paklausīs viņu un katrs atkāpsies no savu tēvu ticības, un piekritīs viņa pavēlēm, tad es un mani brāļi darīsim pēc mūsu tēvu Derības. Apžēlojies par mums Dievs, lai mēs varētu atstāt Likumu (Bauslību) un nolikumus!

Nepaklausīsim mēs ķēniņa vārdiem, lai mēs atkāptos no mūsu ticības ne pa labi, ne pa kreisi.

Kad viņš pārstāja runāt šos vārdus, piegāja viens no Likumu atstājušiem ebrejiem, lai ziedotu visu acu priekšā, lai pienestu pēc ķēniņa pavēles elku upuri uz upuraltāra, kurš bija Modinā, ieraugot to Matitjagu kļuva greizsirdīgs, un sāka drebēt viņa iekšiene un aizsvilās viņa dusmas par Likumu, un viņš pieskrējis nogalināja viņu pie upuraltāra. Un tai pat laikā nogalināja ķēniņa vīru, kurš spieda pienest upurus, un sagrāva altāri. Un kļuva greizsirdīgs par Likumu, kā to izdarīja Pinehass pret Zamriju, Saloma dēlu. Un iesaucās skaļā balsī Matitjagu pilsētā: kas ir greizsirdīgs par Likumu un stāv Derībā, lai seko man!,,(1Mak.2:19-27)

Asimilācija – tas ir process, kad pašu nacionālā kultūra un piederība pazūd, bet cilvēks vai draudze pazūd vietējā dominējošā kultūrā. Tieši tāds bija Antioha Epifana plāns. Caur ebreju tautas hellenizāciju (pārgrieķiskošanu) un visa iznīcināšanu, kas saistīts ar Jūdu ticību, viņš gribēja iznīcināt katru piemiņu par ebreju Dievu - ,, lai aizmirstu Likumu un izmainītu visus iestādījumus” (1Mak.1:49), bet ebreju tauta saglabāja uzticību Derībai un savu sentēvu Abrahama, Īzāka un Jēkaba ticību.

Sacēlušies pret hellēnistu iekarotājiem ebreji atbrīvoja Jeruzalemi un šķīstīja altāri Templī. Tieši tajā laikā Dievs darīja atjaunošanas un iesvētīšanas brīnumu, Hanukas brīnumu, kad viena trauciņa eļļa, (kurš bija vienīgais palicis neapgānīts) menoras svečturī dega astoņas dienas, kaut arī pēc visiem fizikas likumiem tās varēja pietikt tikai vienai dienai. Šis brīnums bija atbilde tai dedzībai par Dieva Likumu, par Viņa baušļiem, iestādījumiem un likumiem, kas izpaudās ebreju tautā tajā smagajā laikā, kad Antiohs IV gribēja tos pilnīgi iznīcināt un izraut ar saknēm no zemes ticību Vienīgajam Dievam un Viņa Likums.

Bet vēstījums par ,,ragu, precīzāk spēku, kas darbojas caur šo ragu, kas karoja pret svētajiem” ar šo nebeidzas, tas beigsies tikai tad, kad nāks Cienījams Sirmgalvis (kr.val. Ветхий) un piešķirs tiesu, kura būs Visuaugstā dota un atkal uzcels Izraēlam Valstību uz zemes, kā par to ir rakstīts pravieša Daniēla grāmatā: Daniēla gr. 7:20-22:

,, Arī par tiem desmit ragiem uz viņa galvas es meklēju skaidrību un par to ragu, kas izriesās, kad trīs ragi bija izkrituši, un kam bija acis un mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas un kas bija lielāks nekā visi citi. Es arī redzēju, kā šis rags karoja ar svētajiem un tos arī uzveica, kamēr nāca cienīgais sirmgalvis un piešķīra tiesu un taisnību Visuaugstā svētajiem, un iestājās tas laiks, kad svētie saņēma valstību.”

Un ja „spēks, kas darbojas caur šiem ragiem līdz šai dienai karo ar svētajiem”, tad Matitjagu (citos tulk.Matatijs) aicinājumam: ,,katrs, kas „deg” par Likumu un stāv Derībā, lai seko mans!” līdz pat šai dienai ir nezūdoša nozīme priekš visiem ticīgajiem Abrahama, Īzāka un Jēkaba Dievam, pirmkārt jūdiem , un tad arī grieķiem (citām tautām) !!!

Bet ko gan cienījamie klausītāji un lasītāji priekš jums nozīmē ,,būt dedzīgiem par Dieva Likumu un stāvēt Derībā”???

Draudze Beit Shalom (Beit Šalom) sveic visu ebreju tautu, un arī visus pārējos no citām tautām, kas tur Dieva baušļus un kuriem ir Ješua ‘aMašiaha liecība Hanukas svētkos!!!

Hanukas svētki arī šodien runā par to, ka Visuaugstais, lai svētīts Viņa Vārds, vienmēr ir gatavs darīt brīnumu priekš tiem, kuri ir gatavi atdot dzīvību par brīvību un svētīt Viņa Vārdu, pildot baušļus.