Autors: A.Ogijenko.

Grāmata: „Kad dzirdēsiet Viņa balsi neapcietiniet savas sirdis.”

(Darba versija)

4.NODAĻA.

Par Jeshua haMašiaha un Viņa mācekļu attieksmi pret Mozus Bauslību, un par nepieciešamību ievērot Likumu, ko Dievs devis Mozus Bauslībā.

4.1Galvenais Dieva tautas formēšanas princips saskaņā ar Svētajiem Rakstiem.

Jautājums par Jeshua haMašiaha un Viņa mācekļu attieksmi pret Mozus Bauslību, un par nepieciešamību ievērot Likumu, ko Dievs devis Mozus Bauslībā, ir galvenais Ješua un Viņa Apustuļu Mācības izpratnē.

No šī jautājuma pareizas izpratnes, vistiešākajā veidā atkarīgs tā „Valstības Evaņģēlija” saturs, kas tiek sludināts tautām.

Ja tiek sludināts Jēzus, kurš atcēlis Mozus Bauslību, tad uz šī garīgā pamata formējas viena tauta, bet ja tiek sludināts Ješua, kurs izpildīja visu Mozus Bauslību un aicināja Savus mācekļus pildīt Mozus Bauslību ar taisnību, kas pārsniedz farizeju un rakstu mācītāju taisnību (Mat.5:17-20), tad uz šī garīgā pamata formējas gluži cita tauta.

Citiem vārdiem runājot, izpratnes jautājums par to kā Ješua haMašiahs un Viņa mācekļi izturējās pret Mozus Bauslību un nepieciešamūbu ievērot Likumus, kurus Dievs devis Mozus Bauslībā - tas ir tautas iekšējā garīgā satura jautājums, kas formējas balstoties uz tautai piedāvātā „Valstības Evaņģēlija”.

Ja jautājam: „Ka atšķiras viena tauta no otras?”, tad atbilde ir acīmredzama:

„Viena tauta no otras atšķirsies tieši ar tiem likumiem, pēc kuriem dzīvo katra no šīm tautām.”

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Dieva tauta ir tā tauta, kura izvēlas staigāt Dieva ceļus, „turēt Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas, un klausīt Viņa balsij”:

„ Šodien tu esi Tam Kungam sacījis, lai Viņš ir tev par Dievu un ka tu staigāsi visur Viņa ceļos, turēsi Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas un klausīsi Viņa balsij.

Un Tas Kungs tev šodien ir sacījis, ka tu Viņam esi par īpašuma tautu, kā Viņš to bija teicis, un ka tu turi visus Viņa baušļus

un ka Viņš tevi augstu cels pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, ka tu būtu pagodināta, slavināta un teikta un būtu par svētu tautu Tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš ir sacījis." (5.Moz.26:17-19)

Pie tam, ļoti svarīgi atzīmēt, ka nav nozīmes no kādas tautas nāk cilvēks, kurš pievienojies Dieva tautai. Visu nosaka nevis tautība, bet cilvēka izvēle , „turēt Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas, un klausīt Viņa balsij”. (Salīdziniet 2.Moz.12:37-38, 2.Moz. 19:8, 3.Moz.15:15).

Citiem vārdiem runājot, tieši Likums, kuru Dievs deva Savai tautai, dara šo tautu atšķirīgu no citām tautām. Par to Svētajos Rakstos rakstīts tā:

5 Redziet, es esmu jums mācījis likumus un tiesas, kā Tas Kungs, mans Dievs, ir man pavēlējis, lai jūs tā darītu tai zemē, kuru jūs ejat sev iemantot.

6 Turiet un dariet, jo tā būs jūsu gudrība un saprašana to tautu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: tiešām, šī lielā tauta ir sapratīga un gudra tauta.

7 Jo kurai citai lielai tautai Dievs stāvētu tik tuvu kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, kad mēs Viņu piesaucam.

8 Un kurai citai lielai tautai tik taisni likumi un tiesas kā visa šī bauslība, ko es šodien dodu jūsu priekšā. (5.Moz.4:5-8).

Ja paraugāmies uz principiem, pēc kuriem tiek formētas tautas zemes virsū, tad varam redzēt galvenās atšķirības Dieva tautas formēšanā no visu citu pasaules tautu formēšanas virs zemes, un tieši:

- tautu formēšanās virs zemes sākās ar to, ka tām sākumā tiek dota zeme, kuru tā apdzīvo, un dzīvojot uz tās tauta veido savus likumus un tradīcijas, pēc kā tā dzīvo.

-Dieva tautas formēšanās sāka ar to, ka no sākuma šai tautai tiek doti Dieva likumi, baušļi un tiesas, pēc kuriem tai jāmācas dzīvot (četrdesmit gadus tuksnesī pēc iziešanas no Ēģiptes), tikai pēc tam viņiem tiek dota zeme, uz kuras tie dzīvos! (Pēc būtības šis Dieva tautas formēšanas princips attiecas uz visiem cilvēkiem, kas dzīvo šai pasaulē un kas vēlas sasniegt „jaunās Debesis un jauno Zemi”).

Kad lasām „Mozus dziesmas” vārdus:

8 kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita.

9 Jo Tā Kunga daļa ir Viņa tauta, un Jēkabs ir Viņa mantības mēraukla. (5.Moz.32:8-9),

varam redzēt, ka sākotnēji tautu formēšanā, kas dzīvo virs zemes, Dievs paredzējis katrai tautai noteiktu Izraēla dēlu skaitu, kas mācīs šīs tautas pildīt Visuvarenā gribu. Patiesībā, tas ir Izraēla aicinājums un tieši šim mērķim Dievam vajadzēja radīt Izraēla tautu uz šīs zemes. Jautājums ir, kā izturēsies šīs tautas, sakņojušās savu tēvu tradīcijās, pret Izraēla dēliem, kuri mīt viņu zemē. Pēc būtības šī jautājuma risināšanai veltīta visa cilvēku dēlu vēsture, kas dzīvo šajā zemē, zem šīm Debesīm.

Citiem vārdiem runājot, pēc Dieva nodoma, šai īpašajai tautai, kura dzīvo pēc Dieva Likumiem, kuras vārds ir „Izrēls”, jākļūst par Dieva priesteru tautu visām tautām, kas dzīvo virs zemes:

„bet jūs sauks par Tā Kunga priesteriem un turēs par mūsu Dieva kalpiem. Jūs baudīsit citu tautu labumus un kļūsit slaveni viņu godībā.
7 Par jums nodarīto kaunu jūs saņemsit divkārtēju atlīdzību. Kauna vietā tie priecāsies par savu likteni. Tie mantos savā zemē divkārtēju īpašumu, un tiem būs mūžīgs prieks. (Jes/61,6-7)

Tas piepildīsies kad Ješua ha Mašiah atnāks otro reizi, lai atjaunotu Izrēla Valsti pa visu zemi (sk.Jes.61:1-11). Interesanti ka tas notiks tieši tad, kad „visas tautas ies uz Jeruzalemi” (sk.Cak.12-14 nod.)

Īsumā apskatīsim ko par to saka Svētie Raksti.

„Tajā dienā” visas izglābtās tautas (Jes.45:20) : satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles (Cakar. 8-23), sātans tiks sasiets uz tūkstoš gadiem (Atkl.20:1-3) virs zemes valdīs Dieva svētie (Jes.61:1-11, Cak. 14, Atkl.20:6).

Būtība tā arī būs Septītā Radīšanas Diena priekš šīs zemes un šīm Debesīm, kuru vēl sauc par Mesijas Tūkstošgades Valstību, bet tās vēl nav visas Radības vēstures beigas...

Septītās Dienas noslēgumā, sātans tiks atlaists brīvībā (uz īsu laiku) un viņš sāks pievilt tautas...Kā rezultātā tautas no jauna ies uz Jeruzalemi (Cak.14, Jes.61; 45-20), pie kam tās būs tās pašas tautas, kuras Otrās Ješua ha Mašiaha atnākšanas laikā „satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles” (Cak.8:23)... „uguns no Debesīm”... Tiesa pie Baltā Troņa...

Sātans, zvērs, viltus pravietis un visi, kas nav ierakstīti „dzīvības grāmatā”, iemesti „uguns ezerā” uz mūžīgiem laikiem (Atkl.20:1-15)...Jaunās Debesis un jaunā Zeme...Jaunā Jeruzaleme,” Dieva mājoklis pie cilvēkiem” „Jēra Līgava” kas ietver sevī 12 Izraēla ciltis, kas ir Dieva un Mesijas priesteri priekš visām „izglābtajām tautām” skat. (Atkl.gr. 21.nod.) . ..”izglābtās tautas” (tie kas ierakstīti „Dzīvības Grāmatā”) staigās JERUZĀLEMES GAISMĀ UN atnesīs savu slavu un godu uz Jeruzalemi:

Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu.

Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav.

Viņā sanesīs tautu greznumus un dārgumus.

Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā. (Atkl.gr.21:24-27).

Tāda īsumā ir tautas, kurai jākļūst par Dieva Priesteriem ar Ķēniņu Ješuā ha Mašiahu priekšgalā, tām tautām, kam jāmanto „Jauno zemi un Jaunās Debesis” pieder Jēkaba dēliem, kas sākotnēji aicināti būt par Dieva priesteriem tautām un mācīt tās pildīt Dieva gribu.

Kā redzam no šā īsā, visas cilvēces vēstures apskata, tautas vairākumā atteiksies no Dieva Likuma un tautas, kas dzīvo pēc šiem Likumiem, līdz pat Otrai Ješu ha Mašiaha atnākšanai. Reālās tautu attiecību vēsture ar Jēkaba dēliem un to attieksme pret Mozus Bauslību ir pierādījums tam.

Vēl jo vairāk, pat tas, ka „pāri palikušās tautas” pēdējā brīdī „satvers jūdu vīru pie svārku stērbeles”, neliecina par to, ka šīs tautas tiks ierakstītas „Dzīvības Grāmatā”, jo tie, kas ierakstīti „Dzīvības Grāmatā”, nekad nedosies karot pret „svētajiem Jeruzalemē”, pat kad sātans tiks „atbrīvots no sava cietuma” (Atkl.20:7)

Šeit jābilst daži vārdi par to, ko nozīmē būt „ierakstītam „Dzīvības Grāmatā”, tāpēc skaidri jāsaprot, kas ir Pati „Dzīvības Grāmata”.

Jau pats nosaukums „DĪVĪBAS GRĀMATA”- liecina par to, ka tā ir GRĀMATA kurā ir DZĪVĪBA. Pasaulē ir tikai viena tāda GRĀMATA, kurā ir DZĪVĪBA – tie ir SVĒTIE RAKSTI, kas ir DIEVA VĀRDS. Tieši šajā DIEVA VĀRDĀ ir DZĪVĪBA:

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.

Tas bija iesākumā pie Dieva.

Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. (Jāņa ev.1:1-3)

Un šeit:

Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu.

Es tev šodien pavēlu To Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, turēt Viņa baušļus, Viņa likumus un Viņa tiesas, ka tu dzīvotu un vairotos, un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu tanī zemē, uz kuru tu dodies, lai to iemantotu. ( 5.Moz.30:15-16)

Citiem vārdiem runājot, „Dzīvības Grāmata” – ir Mācība (Tora), ko Dievs devis caur Mozu un tās garīgo dziļumu Dievs mums ir atklājis caur Ješua ha Mašiahu.

Zinot, Kas (Kurš) ir Dzīvības Grāmata, nav grūti saprast, ko nozīmē būt „ierakstītam Dzīvības Grāmatā”:

Ja Dzīvības Grāmata ir ierakstīta uz cilvēka sirdī, tas nozīmē, ka cilvēks ir ierakstīts Dzīvības Grāmatā.

Ješua par šo ierakstu „Dzīvības Grāmatā” teica tā:

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.

Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?

Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad ne esmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mat.7:21-23)

Citiem vārdiem runājot, Viņš, būdams DIEVA VĀRDS, pazīst tos, kas ir atzinuši Viņa Vārdu (BŪTĪBU) un pilda Viņa Debesu Tēva prātu, tie arī pēc būtības ir tie, kam Dieva Likums (Dzīvības Grāmata) ierakstīta sirdī.

Taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.

Taisnā mute pauž gudrību, un viņa mēle runā taisnību.

Viņš glabā sirdī sava Dieva likumu, un viņa soļi neļodzās. (Ps.37:29-31)

Dieva Likumu ierakstīšana sirdī ir sāpīgs process priekš cilvēka, saistīts ar atteikšanos no savas gribas, lai pieņemtu Dieva gribu. Ješua par to teicis tā:

Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos. (Mat.10:39)

Lai cilvēks varētu saprast cik dziļi Dieva Likums ir ierakstīts viņa sirdī, nāk kārdināšanas (1.Pēt.4:12; Jēk.1:12). Un kā zināms, visas kārdināšanas saistītas ar sātanu, jo „Dievs... Pats nevienu nekārdina” (Jēk.1:13).

Atgriežoties pie jautājuma par Tūkstošgades valstību (Atkl.20:4) un tautām, kuras pieķersies pie „jūdu vīra svārku stērbeles ” (Cak.8:23) Ješua haMašiaha Otrās atnākšanas laikā, kļūst saprotams, kādēļ šīs tautas Tūkstošgades valstības beigās no jauna dosies cīņā pret Jeruzalemi. Tas tādēļ, ka sātans tiks saistīts uz visu Ješua haMašiaha Tūkstošgades valstības laiku, sekojoši, ka „kārdināt” nebūs kam. Šķiet ka tas ir labi, ka nav kam kārdināt, labi ka nav kārdinājuma...

Jā, labi priekš tiem, kam Dieva Likums jau ierakstīts sirds, bet tiem kas tikai tikko pieķērušies „jūdu vīra svārku stērbelei” ne visai labi, jo nav iespējas pārbaudīt to, cik dziļi Dieva Likums ierakstīts cilvēka sirdī. Jo tieši „kārdināšanas”, kas pārbaudīšanai sūtītas parāda to, cik stiprs kļuvis cilvēks, lai pastāvētu kārdināšanās , vai savādāk – cik dziļi cilvēka sirdī ierakstīts Dieva Likums. Balva par pastāvēšanu „kārdināšanas” ir „DZĪVĪBAS vainags”, ko Dievs apsolījis tiem, kas Viņu mīl, tātad tiem kas dzīvo pēc Viņa Bauslības, kā par to raksta Apustulis Jēkabs:

Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl. (Jēk.1:12)

Citiem vārdiem, ja nav „kārdināšanu”, tātad nav arī „pārbaudīšanu”, bet ja nav „pārbaudīšanu”, tātad nav arī „uzvaras” un sekojoši „DZĪVĪBAS vainagu” nav kam dot! Par nozīmīgumu būt „uzvarētājam” Atklāsmes grāmatā Ješua runā daudzkārt. Un pēdējo reiz Ješua runā par to pēc Tiesas pie Baltā troņa:

Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls.

Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve." (Atkl.21:7-8)

Tieši šī iemesla dēļ, iepriekš teicu, ka fakts ka „pāri palikušās tautas” pēdējā brīdī „pieķersies jūdu vīra svārku stērbelei”, neliecina par to, ka šīs tautas tiks ierakstītas „Dzīvības Grāmatā”. Tieši tas paskaidro, to, kāpēc tautas Tūkstošgades Valstības beigās, kad uz neilgu laiku tiks izlaists sātans, no jauna dosies karot pret Jeruzalemi.

No iepriekš teiktā varam izdarīt ļoti svarīgu secinājumu , kurš attiecas uz visām tautām:

Par cik visas kārdināšanas vistiešākajā viedā saistītas ar sātanu, bet Tūkstošgades Valstības laikā „sātans tiks saistīts”, tad vispiemērotākais laiks tam, lai Dieva Likums tiktu ierakstīts cilvēka sirdī, vai citiem vārdiem,

vienīgais labvēlīgais laiks tikt ierakstītam „Dzīvības Grāmatā”, ir šis laiks,

kas sākās ar Ješua haMašiaha nāvi un augšāmcelšanos par visas pasaules grēkiem, lai katrs kurš pieņem Viņu, un tic Viņa Vārdam (Viņa Būtībai) , var pieaugt Viņa pilnībā. Par to Apustulis Pāvils runā Atēnās jau divus tūkstošus gadus atpakaļ:

Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.

Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." (Ap.d.17:30-31)

Tā mēs atgriežamies no jauna pie jautājuma, ar kuru mēs sākām, un tieši: Kādu Jēzu pieņemt? To kurš „atcēla Mozus Bauslību”, vai To, Kurš izpildīja Mozus Bauslību un aicināja visus Savus mācekļus pildīt Mozus Bauslību ar taisnību, kas pārsniedz farizeju un bauslības mācītāju taisnību?

Jo no tā kādu Jēzu pieņem, ir tieši atkarīgs „par kādas „sabiedrības” „sastāvdaļu” kļūst cilvēks.

Kā redzam, no cilvēces vēstures īsa apskata, jāpieņem tas Jēzus Kristus, Kurš ierakstīs cilvēka sirdī Dieva Likumu un caur to ticīgos no pagānu tautām ievedīs „Izraēla draudzē” („viņu garīgajā”) un viņi kļūs par līdzmantiniekiem, līdz ar Jēkaba dēliem (Efes.2:12-22). Tas jādara tagad, kamēr sātans vēl nav saistīts, lai pats varētu redzēt cik lielā mērā „esi nomiris sev, lai dzīvotu Viņam”.

Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību.

Es dzirdēju balsi no debesīm sakām: "Raksti! Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada."(Atkl.14:12-13)

Ja runājam tēlu valodā par Dieva nodoma realizēšanu tautas radīšanā, kas iemantos Jauno Zemi zem Jaunajām Debesīm, kuras sirdī būs ierakstīts Dieva Likums, tad „Izrēls” – ir „dabīgais eļļas koks”, koks kuru audzē Dievs. Pēc Dieva nodoma , tieši pie šī dabīgā eļļas koka, Dievs caur ticību Ješua haMašiaham, piepotēs „zarus”, kas nogriezti no mežonīgā eļļas koka, ļaudis no dažādām tautām. Un caur šo „piepotēšanu”, „dabīgais eļļas koks” paplašināsies, bet tai pat laikā tas paliks par to pašu ”dabīgo eļļas koku”, kura vārds ir ”Izrēls”:

Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mīkla, un, ja sakne ir svēta, tad arī zari.

Bet, ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļas koka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļas koka saknes un taukuma,

tad nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi! (Rom.11.16-18).

Un šeit:

Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. (Jāņa 10:16).

Un šeit:

Tā saka Dievs Tas Kungs, kas pulcina Israēla izklīdinātos. "Es pievienošu vēl vairāk tiem, kas jau ir sapulcināti." (Jes.56:8).

Tādēļ katram Jaunās Derības ticīgajam, kas patiesi meklē Dievu ir ļoti svarīgi pašam atrast atbildi uz galveno jautājumu, kurš arī noteiks to pie kādas tautas viņš piederēs: pie tautas, kas dzīvo pēc Dieva Likuma, kuras vārds ir „Izrēls”, vai pie tautas, kas noraida Dieva Likumu, un saka: ”mums nav nekā kopīga ar Jūdiem...” un sauc sevi par „jauno Izraēlu”.

Kā jau iepriekš runājām, lūk šis galvenais jautājums:

„Kāda bija Ješua un Viņa mācekļu attieksme pret Mozus Toru un pret nepieciešamību ievērot Baušļus, kurus Dievs devis Mozus Bauslībā?”

Tāpēc apskatīsim Jaunās Derības Evaņģēlijus, kā viss sākās.

4.2 Par Ješua attieksmi pret Mozus Toru un Bauslības ievērošanu, kurus Dievs devis Mozus Torā.

Kad Jānis Kristītājs izgāja savā kalpošanā, viņš aicināja ebreju tautu uz atgriešanos no grēkiem:

Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī:

"Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.(Mat.3:1-2)

Ko varēja nozīmēt Jānim Kristītājam ( priestera Caharijas dēlam no Abijas vienības, kurš bija taisns Dieva priekšā) vārdi „ATGRIEŽATIES NO GREKIEM” taisna jūdu vīra vārdi, teikti sava tautai?

Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete.

Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. (Lūk.1:5-6).

Ja ņemam vērā, ka tajā laikā kad Jānis Kristītājs aicināja ebreju tautu uz atgriešanos no grēkiem, Ješua vēl nebija uzsācis Savu zemes dzīves kalpošanu, šo Jāņa Kristītāja aicinājumu „atgriežaties no grēkiem, jo Debesu Valstība tuvu klāt pienākusi” – var uztvert vienīgi, kā aicinājumu ebreju tautai – atgriezties pie Bauslības pildīšanas, kuru Dievs caur Mozu vēlējis pildīt Savai tautai.

Citiem vārdiem aicinājums „ATGRIZIETIES”, Jāņa Kristītāja izpratnē, nozīmē aicinājumu atgriezties pie Bauslības pildīšanas, kuru Dievs vēlējis pildīt Savai tautai caur Mozu (informācijai: ivritā vārds „tšuva” nozīmē „atnākt atpakaļ”).

Kad Ješua, pēc Jāņa Kristītāja kristības un četrdesmit dienu pārbaudījumiem tuksnesī uzsāka Savu kalpošanu, Viņš sāka sludināt teikdams tos pašus vārdus, ko teica Jānis Kristītājs:

No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi." (Mat.4:17).

Vai ir iespējams, ka vārdi „atgriežaties, jo Debesu Valstība tuvu klāt pienākusi” priekš Ješua, Kurš atnāca pie „Izraēla nama pazudušajām avīm” (Mat. 15:24), varēja nozīmēt ko citu, salīdzinājumā ar to, kā šos pašus vārdus saprata Jānis Kristītājs? Tas ir neiespējami! Tas nozīmē, ka priekš paša Ješu, kurš nācis pie ”pazudušajam Izraēla nama avīm”, aicinājums „ATGRIZTIETIES” nozīmē, aicinājumu ebreju tautai atgriezties pie Bauslības pildīšanas, kuru Dievs vēlējis pildīt Savai tautai caur Mozu.

Ja turpinām attīstīt šo domu, tad, vai ir iespējams, ka Ješua aicinājumu visām tautām caur apustuli Pāvilu- „atgriežaties, jo Debesu Valstība tuvu klāt pienākusi”, (Ap.d.17:30), vai šie vārdi nozīmē ko citu salīdzinot ar to, kā Ješua saprot vardu „ATGRIEŽATIES”?

Citiem vārdiem aicinājums tautām „atgriežaties, jo Debesu Valstība tuvu klāt pienākusi”, nozīmē to, ka tautām priekš patiesas atgriešanās vispirms jāiepazīst Dieva Likums, kurš dots caur Mozu. Tieši par to liecina, Jeruzalemes Padomē Apustuļu pieņemtais lēmums:

Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva,

bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas.

Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās. (Ap.d.15:19-21)

Cita lieta, ka ticīgajiem no pagānu tautām bija jāpāriet no bijušā pagāniskā dzīves veida pie Bauslības ievērošanas- pakāpeniski, caur Mozus Bauslības apguvi Dieva Gara vadībā, un šī pāreja sākas no pamata, obligātajiem lēmumiem, kas attiecās uz visam tautām- „Noa dēlu baušļi” (Ap.d.15:19-21; sal. 1.Moz.9:1-9).

Kādai tādā gadījumā jābūt Ješua attieksmei pret Mozus Toru un Likumu ievērošanu, kurus Dievs devis Mozum, ja Viņš Pats aicina tautu atgriezties pie šo Likumu pildīšanas?

Apskatīsim dažas Jaunās Derības Rakstu vietas, kuras atklās mums Ješuā patieso attieksmi pret Mozus Toru un Likumu pildīšanu, kas doti Mozus Torā. Un sāksim ar konkrētu

un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja:

"Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?"

Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.

Šis ir augstākais un pirmais bauslis.

Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.

Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši." (Mat.25:35-40)

Šajā sarunā, „bauslības mācītājs” (tas, kurš māca tautai Mozus Toru) uzdodot jautājumu par visaugstāko Bausli Mozus Torā, vēlas pārbaudīt Ješua attieksmi pret Mozus Toru un to, cik dziļa ir Viņa Bauslības atziņa. Savā atbildē Jšua saka, ka Mozus Bauslība un pravieši „balstīti” (tiešā, burtiskā tulkojumā – „karājas”) mīlestībā uz Dievu un tuvāko.

Citiem vārdiem, ja stādamies priekšā koku, kurš ar savām saknēm sniedzas Debesīs un tas savā būtībā ir „augstākais Bauslis”, bet tā zari (kas ir Mozus Tora un pravieši) stiepjas (karājas) uz zemi, tad tas nozīmē, ka „iesakņoties Debesīs ”var tieši caur Dieva dotās Mozus bauslības ievērošanu (sākot ar vismazākajām) dzīvojot šajā pasaulē.(Mat.5:19):

„No tā mēs noprotam, ka mēs Dieva bērnus mīlam, kad mīlam Dievu un turam Viņa baušļus.

Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti;”(1.Jāņa 5:2-3)

Kā redzam no šiem pantiem – Dieva Baušļu ievērošana liecina par to, ka mēs mīlam Dievu un tuvāko.

Ješua atbilde par „augstāko Bausli” Mozus Torā pietiekoši skaidri liecina, gan ”bauslības mācītājam”, gan mums, par to, kā Ješua attiecas pret Mozus Toru. Runājot par Ješua attieksmi pret bauslības pildīšanu, kas dotas Mozus Torā, Viņa mācekļiem, Mateja evaņģēlijā 23:1-3, Viņš vēršas pie saviem mācekļiem un savas tautas ar vārdiem:

„Tad Jēzus griezās pie ļaudīm un Saviem mācekļiem ar šādiem vārdiem:

"Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji.

Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.

Citiem vārdiem runājot Ješua aicina mācekļus un visu tautu pildīt visu, ko viņiem māca rakstu mācītāji un farizeji, kas nosēdušies uz Mozus krēsla: „Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet.”

Pie tam Viņš uzrāda vainu farizejiem un rakstu mācītājiem, ka viņi tautu mudina pildīt Mozus Bauslību, bet paši, to nedara - ; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.

Šis nosodījums uz „Mozus krēsla” sēdošajiem īpaši skarbi skan jūdaiskās izpratnes kontekstā bauslim ”mīlēt tuvāko kā sevi pašu”. Jūdu gudrie saka, ka” mīlēt tuvāko kā sevi pašu” nozīmē, „mīlēt savu tuvāko tā, lai Dievs, kas dzīvo tavā sirdī, kuru tu mīli, kļūtu par Dievu arī tava tuvākā sirdī.” Bet ja mīlestība uz Dievu atklājas caur Viņa Bauslības pildīšanu, bet uz „Mozus krēsla” sēdošie farizeji un rakstu mācītāji „māca bet paši, to nedara”, tad kā gan viņi var „mīlēt tuvāko, kā paši sevi ”Dieva izpratnē par šī baušļa pildīšanu, un ko tādā gadījumā viņi var iemācīt tautai?

Pie tam, jūdaiskās izpratnes kontekstā, par vārdiem „mīlēt tuvāko kā sevi pašu”, „Romas kristietības” „rakstu mācītāji”, pat neietilpst „uz Mozus krēsla sēdošo” „rakstu mācītāju” kategorijā, jo viņi nemāca tautai Mozus Bauslību, nerunājot nemaz par to, lai to ievērotu!

Atšķirībā no ”Romas kristietības” „rakstu mācītājiem”, kā redzam Ješua ne vien Pats piepildīja Bauslību, ar taisnību, kas labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, bet arī Savus mācekļus mācīja , kā pildīt Bauslību ar taisnību, kas labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību.

„Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es ne esmu nācis tos atmest, bet piepildīt.

Jo patiesi Es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek.

Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mat.5:17-20)

Kā redzam, Pats Ješua saka, ka lai cilvēki „nedomā”, ka Viņš ir nācis „atmest Bauslību vai praviešus”. Ješu vārdi par to, ka „ tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek”, liecina par to, ka runa ir tieši par rakstisko Bauslību (Toru) un praviešiem, jo rakstu zīme un rakstu galiņš (jota) ir „burti” rakstītajā Torā. Saskaņā ar šiem Ješa vārdiem, var secināt, ka Mozus Bauslība un pravieši būs aktuāli vienmēr, kamēr eksistē šīs Debesis un šī zeme. Vēl vairāk šīs Debesis un šī zeme nezudīs, kamēr visas tautas nesāks pildīt Mozus Bauslību līdz rakstu zīmītei un rakstu galiņam. Kāpēc gan šodien daudzi domā, ka Jēzus ir „atcēlis” Mozus Bauslību un praviešus?

4.3 Par Ješu mācekļu attieksmi pret Mozus Bauslības un Likumu pildīšanu, kurus Dievs devis Mozus Bauslībā.

Ješua ne vien Pats pildīja Bauslību un praviešus, bet arī iemācīja Saviem mācekļiem pildīt Mozus Bauslību ar taisnību, kas augstāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, bet Viņš arī saviem mācekļiem novēlēja iet visās tautās un dariet par mācekļiem, mācot ievērot un pildīt visu, ko Viņš mācīja saviem mācekļiem.

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,

tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat.28:19-20)

Pie tam, saskaņā ar pētnieku (G.Kosmala, D.Flusera) liecībām par evaņģēlija tekstu autentiskumu, šis pielikums: „ tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā” parādījās Mateja pēc trešā gadsimta, bet agrākajos pirmavotos to nebija (skatīt D.Sterna komentāru Mat.28.:19 JDE ).

Vēl jo vairāk, Pats Ješu ha Mašiahs tic VIENĪGAJM DIEVAM:

„Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: "Kurš ir augstākais bauslis par visiem?"

Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.” (Marka.12.28-29)

Runājot par „AUGSTĀS PAVĒLES” saturu, par tā būtību ko Ješua pavēlēja Saviem mācekļiem, Deivida Šterna tulkojumā teikts:

„ejiet un dariet „talmidim”( mācekļus) no cilvēkiem visās tautās,...mācot viņus pildīt visu, ko es esmu vēlējis jums...”

Visvienkāršākā Ješua ha Mamašiaha ” AUGSTĀS PAVĒLES” Saviem mācekļiem analīze, ļauj izdarīt divus svarīgus secinājumus:

-pirmkārt, kā redzam, „māceklības” būtība ir apmācīt „mācekļus no visam tautām” pildīt visu, ko Ješua mācīja pildīt Saviem mācekļiem;

-un otrkārt, no „AUGSTĀS PAVĒLES” satura var secināt, ka Ješua mācekļiem nav divu standartu viņu attieksmē pret tā pildīšanu, ko Ješua vēlēja pildīt Saviem mācekļiem, tātad viens standarts priekš „apgraizītiem”, un cits standarts „neapgraizītiem”, jo Viņš teica: „ejiet un dariet „talmidim”( mācekļus) no cilvēkiem visās tautās,...mācot viņus pildīt visu, ko es esmu vēlējis jums...”

Stāv rakstīts:

„Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs.” (Lūk. 6:40)

Citiem vārdiem, var teikt, ka galvenā liecība tam, kāds bija Mācītājs, ir Viņa māceklis –„ bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs.”

Ješua teica Saviem mācekļiem, ka tieši viņi būs Ješua „LIECINIEKI” (Ap. d 1:8). Viņš domāja ne vienkārši Savu mācekļu stāstu par to, ko viņi redzēja savām acīm, Viņš domāja „LIECĪBU”, ar ko Viņa mācekļi „atklās Viņu šai pasaulei”, bet tas iespējams vienīgi caur „Ješua dzīvi viņos”:

Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam."(Ap.d 1:8)

Citiem vārdiem, ja Ješua, kā runājam iepriekš, tic Vienīgajam Dievam un ir piepildījis Bauslību un praviešus līdz pēdējai rakstu zīmei, tad tas nozīmē, ka arī viņa mācekļiem jābūt tādiem pašiem!

Minēšu dažas Jaunās Derības Rakstu vietas, kas liecina par to, ka Ješu mācekļi, tāpat kā viņu Mācītājs, ievēroja Mozus Bauslību.

Bet Pēteris sacīja: "Nemūžam, Kungs, jo es nekad ne esmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts." (Ap.d.10:14)

Pie tam nākas saprast, kad Dievs saka viņam (Pēterim): "Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!"(Ap.d.10:15),dotajā gadījumā runa nav par to, ka turpmāk Dievs, visiem ticīgajiem, atļauj neievērot kašrutu, bet runa ir par „ pagāniem”,( kā romiešu virsnieks Kornīlijs), kurus Dievs ir attīrījis caur viņu ticību Ješu izlietajām asinīm:

„ Viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar citas tautas cilvēku vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu. Tāpēc aicināts es arī esmu nācis bez iebilduma. Tagad es vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?" (Ap.d.10:28-29)

Tāpat arī par to, kā Ješu mācekļi ievēroja Sabatu, ir brīnišķīga liecība Jaunās Deŗības Rakstos, kad pēc Ješua krustā sišanas, sievas sagatavoja svaidāmo eļļu, bet negāja sagatavot miesas kapam, jo bija iestājies Sabats.

„ Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās. Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas. Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.” (Ap.d.23:54-56)

Kā arī Apustuļu darbu grāmatā rakstīts par Jeruzalemes PirmApustuļu draudzi, kuras locekļi bija visi Apustuļi, kas bija kopā ar Ješua Viņa kalpošanas laikā virs zemes, ka visi tās locekļi bija uzticami Mozus Bauslībai:

To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: "Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; (Ap.d. 21-20)

Ir arī tālaika liecības, piemēram Jerineja vērojumi par to, kā apustuļi ievēroja Mozus Bauslību:

„Bet paši viņi turpināja ievērot senās tradīcijas...Tāpat kā apustuļi...rīkojās precīzi saskaņā ar Mozus Bauslību" (AGAINST HERESIES, 3:23:15.).»(Ebreju skatījums uz vēstuli Galatiešiem; autors: drs. Džons Fišers, tulkojis: Andrejs Dolbins (http://tikvaisrael.com/art_galatim.html)).

Paskatīsimies ko savās vēstulēs par Mozus Bauslību saka Apustuļi, Ješua mācekļi.

Apustulis Pēteris Mozus BAUSLĪBU un praviešus sauc par „tīru garīgu pienu” no kura aug un top izglābts”:

Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības,

kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti (1.Pēt. 2:1-2)

Iespējams, kāds varētu šaubīties, ka šeit Pēteris runā par Toru un praviešiem, bet laikā, kad Apustulis Pēteris rakstīja šīs rindas nekā cita, tai skaitā tā ko mēs saucam par Jauno Derību, vēl nebija. Savā Otrajā vēstulē Apustulis Pēteris no jauna atgriežas pie šīs pašas domas, ka „pieaugt GLĀBŠANĀ” var vienīgi caur mīlestību uz Mozus Toru, mīlot to un pārtiekot no tās, kā zīdainim no mātes piena. Apustulis Pēteris raksta:

„Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.

Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams” (2.Pēt. 1:19-20)

Citiem vārdiem runājot Apustulis Pēteris Mozus Bauslību un praviešus sauc – par „ tīru garīgu pienu”, no kura var pieauga GLĀBŠANĀ”, „par patieso pravietisko vārdu”, „par gaismekli, kas spīd tumšā vietā, pie kura jāgriežas līdz RĪTA ZVAIGZNE uzausīs mūsu sirdīs” - respektīvi Ješua haMašiahs.

Apustulis Jānis Mozus Bauslību sauc par „ŽĒLASTĪBU”, kas ir Ješua haMašiaha pilnība:

„Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.

Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.” (Jāņa ev.1:16-17)

Šeit nedaudz paskaidrošu. Saskaņa ar Apustuļa Jāņa izpratni, Dieva Dēla pilnība sastāv no divām ŽĒLASTĪBĀM, viena ŽĒLASTĪBA – ir Bauslība, kas dota caur Mozu, kas norāda uz ēku (palīdz cilvēkam izprast, ko Dievs sauc par „grēku”) un parāda ceļu kā atjaunot Derības attiecības ar Dievu cilvēkam, kurš ir izdarījis „grēku”, bet cita ŽĒLASTĪBA ir pats Ješua haMašiahs, Dieva Dēls, Kura sirdī ir Dieva Likums (Ps.40:9), Kurš miris par mums, lai dzīvotu mūsos un ierakstītu Dieva Likumu mūsu sirdīs. Tieši šādā veidā „ŽĒLASTĪBA UN PATIESĪBA (Dieva būtība) ienāk mūsos caur Ješua haMašiahu (Jāņa 1:17). Patiesībā tā arī ir tā „žēlastība un atkal žēlastība” , kuru mēs saņemam ”no Viņa pilnības” (Jāņa 1:16).

Apustulis Jānis arī aicina visus „Dieva bērnus”pildīt Dieva Baušļus:

„No tā mēs noprotam, ka mēs Dieva bērnus mīlam, kad mīlam Dievu un turam Viņa baušļus. Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti;” (1Jāņa 5:2-3)

Un šeit:

„No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus. Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1Jāņa 2:3-6 ).

Citiem vārdiem runājot, tieši Dieva Baušļu pildīšana liecina par to, ka „esam atzinuši Viņu”!

To pašu mums saka arī Apustulis Jēkabs:

„Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles. Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami.” (Jēk. 1:21-22)

„Iedēstītais VĀRDS”, kurš „jādara” , tas aizvien ir tas pats Jēkaba Dieva Vārds, Viņa Likumi un Baušļi, kurus Dievs deva Savai tautai, lai tā tajos tiktu mācīta. (2.Moz.24:12)

Tālāk Apustulis Jēkabs runā par Mozus Bauslību, kā par spoguli, kurš parāda cilvēkam kāds viņš patiesībā ir:

„Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī.

Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.

Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.” (Jēk. 1:23-25)

Apustulis Pāvils šeit runā par to, ka ir ne vien jāklausās ko saka Mozus Bauslība, bet jābūt arī „darba darītājam”.

4.4 par maldiem

Šīs nodaļas noslēgumā piedāvāju fragmentu no D.V.Šedrovickova grāmatas „Ievads Vecajā Derībā”, kur autors runā par Mozus Bauslības nozīmīgumu un skaidro grūti saprotamas Rakstu vietas Apustuļa Pāvila vēstulēs, kuras „Romas kristietība” skaidro „bezlikumības maldu garā” (2.Pēt.3:15-17):

Pāvila vēstulēs, gan ir dažas vietas, kuras nevērīgi lasot, var izdarīt secinājumu, ka apustulis pasludina Bauslības kas dota caur Mozu „atcelšanu”. Vēl apustulis Pēteris nosaucis šīs vietas Pāvila vēstulēs par „grūti saprotamām” un brīdināja kristiešus lai uzmanās no to nepareizas skaidrošanas „maldu garā” (2. Pēt.3.15-17). Skaidrībai apskatīsim dažus apustuļa Pāvila vēstuļu fragmentus.

Vispirms apstāsimies no pazīstamās frāzes no vēstules Romiešiem:

„Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom.7:4)

Pie pirmās, virspusējās šo vārdu uztveres šķiet, ka šeit runa ir par „atteikšanos” no Mozus Bauslības, kas dota pie Sinaja kalna, kurai šobrīd kristieši ir it kā „miruši”. Savukārt uzmanīga konteksta izpēte liek secināt, ka apustuļa Pāvila koncepcija paredz pretstatīt divus likumus vienu otram – Dieva Likumu, Kuram grib sekot viņa gars, un grēka bauslību, kas atrodas cilvēka locekļos, un padara viņu par miesas tieksmju gūstekni.

„Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai.

Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.” (Rom.7:22-23).

Attīstot tēmu par diviem pretējiem likumiem, no kuriem katrs vēlas nedalīti valdīt pār cilvēku, apustulis pirmo no tiem nosauc par „Dzīvības un gara likumu” bet otru – par „grēka un nāves likumu” un apgalvo:

„Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības.” (Rom.8:2)

Pēc apustuļa vārdiem, tas notika tikai pēc tam, kad viņš noticējam Jēzum, kā praviešu apsolītajam Mesijai.

Tālāk skaidrojot upura nozīmi, kuru Jēzus nesa Golgata, apustulis saista to ar iepriekšējo (sākotnējo) grēka nospiestā cilvēka bezspēcību, pakļauties Dieva Likumiem.

lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” (Rom.8:3-4)

Tātad pēc apustuļa domām, pēc Golgatas upura ticīgie ieguva jaunu spēku, jaunu palīdzību no augšienes lai pildītu Dieva Likumus un baušļus Svētajā Garā. Šajā gaismā apskatot Pāvila vārdus:

„jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai...” (Rom.7:4)

mums nākas atzīt: jēga ir tajā, ka ticīgie ir miruši „grēka likumam, kas ir viņu locekļos”, lai tagad bez šķēršļiem pildītu Dieva Bauslības likumus. Tāda ir diezgan sarežģītā, bet uzmanīgi iedziļinoties

Uz brīdi pārtrauksim Dmitrija Šķedrovicka fragmenta par Apustuļa Pāvila vēstuļu apskati, kurās ir „kas grūti saprotams”, ko „Romas kristietība” skaidro „”pretlikumīgo” maldu garā”, lai papildinātu to ar dažām domām par šo tēmu.

Vēstulē Romiešiem 7. nod. Apustulis Pāvils min līdzību par „sievu”, kura pēc” vīra nāves” atbrīvojas no „laulības likuma” un var piederēt citam vīram:

«¹ „Jūs jau zināt, brāļi, es jau runāju uz tādiem, kas pazīst bauslību, - ka bauslībai pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. Piemēram, precēta sieva pēc bauslības saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no bauslības, kas viņu saista pie vīra. Tātad, ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no bauslības saistībām, un viņa, piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja.” (Rom.7:1-3)

Lai izprastu šīs Apustuļa Pāvila līdzības būtību jāsaprot, kas ir tas vīrs, kurš nomira.

„Romas kristietības” teologi, apgalvo, ka „vīrs, kurš nomira” – ir Mozus Bauslība, no kura tas kurš tic Jēzum Kristum ir brīvs.

Diemžēl tā tad arī ir „pretlikumīgo” (-cilvēku, kuri dzīvo bez Dieva Likuma) nomaldīšanās, kas sagroza Rakstus, sev par pazušanu.

Šajā, Apustuļa Pāvila līdzībā par „ vīru, kuram jānomirst” jāsaprot cilvēka „vecā daba”, „grēka likumam, kas mīt locekļos”, nevis Dieva Likums.

Kādēļ „sievai” pirms tā iziet pie „cita vīra” jābūt „brīvai” no „pirmā vīra”- lai tā nebūtu „laulības pārkāpēja”. Tas ir līdzīgi kā, kad cilvēks saka, ka viņš ir „kristījies Jēzus Kristus Vārdā”, (tātad „sieva ir izgājusi pie Cita), bet tai pat laikā paliek pakļauts savai vecajai dabai, turpinot pildīt tas iegribas mierinot sevi ar domu, ka Jēzus Kristus ir atsvabinājis viņu no Dieva Likuma, kas dots cilvēkiem caur Mozu, lai mācītos. Tāds cilvēks saka par sevi, ka viņš ir „taisns”, jo viņš tic, ka Jēzus Kristus taisnība – tagad ir viņa taisnība. Tas patiesi tā varētu būt, ja šis cilvēks patiesi nomirtu „grēka likumam, kas mīt viņa locekļos”, lai Mesija dzīvotu viņā, un tad nevis cilvēks” pēc miesas pilda Dieva Likumu, bet gan Tas, Kurš dzīvo viņā (Tas Kurš izpildīja Likumu):

„Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko, bet tas, kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu.” (1.Jāņa 5:18)

Citiem vārdiem, ”sieva kļūst brīva pēc vīra nāves no laulības likuma” – tā ir Apustuļa Pāvila galvenā doma, kuras pamatā ir – ka, ”ticīgie ir miruši „grēka likumam, kas mīt locekļos”, lai tagad bez šķēršļiem pildītu Dieva Bauslības likumus”!

Par to, kā mēs atbrīvojamies no ”pirmā vīra”, Apustulis Pāvils saka nedaudz iepriekš:

„Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā? Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs - tāda ir mūsu ticība - arī dzīvosim kopā ar Viņu. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Rom. 6:2-11)

Citiem vārdiem, slēdzot Derību ar Dievu caur pagremdēšanos Ješua haMašiaha Vārdā, mēs vienlaicīgi pasludinām savu „veco dabu mirušu grēkam (tas ir „pirmā vīra” nāves moments), un saderināmies ar citu vīru.

No šī brīža „sieva” (cilvēka dvēsele) jau pieder „Citam Vīram” – Ješua haMašiaham, kurš iegājis cilvēka sirdī, lai tajā dzīvotu. Tagad cilvēka dvēseles, kā „saderinātas līgavas, savam Vīram” galvenais uzdevums – kļūt par „labu sievu”, kļūt par labu „palīgu” savam Vīram (1.Moz.2:18), lai pienākot kāzu brīdim, Līgavainis teiktu:

"Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta.” (1.Moz.2:23)

Turpinot Dmitrija Šķedrovicka domu, par to ka „pēc Golgatas upura cilvēki iegūst jaunu spēku, jaunu palīdzību no Augšienes, lai pildītu Dieva Likumus un baušļus Svētā Gara spēkā”, domāju, ka būtu lietderīgi tikt skaidrībā ar Apustuļa Pāvila vārdiem ”bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas dzīvojam Garā”:

„Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam. (Rom.8:3-4)

Par kāda „Likuma taisnību ir runa? Kas ir šīs taisnības būtība? Un ko nozīmē dzīvot Garā”?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jātiek skaidrībā ar vēl vienu „grūti saprotamu” vietu Apustuļa Pāvila vēstulēs uz kuras pamata Dieva Likuma pretinieki apgalvo, ka „Mozus Bauslība” „nonāvē”:

„Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.

Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu.

Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva,

kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.

Bet, ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Izraēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd,

kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai?

Jo, ja pazudināšanas kalpošanai bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas kalpošanai.

Jo, kas bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu šā pārlieku lielā spožuma dēļ.

Jo, ja tam, kam bija jāzūd, bijis spožums, tad jo vairāk būs spožums tam, kas paliek.” (2.Kor.3:3-11)

Virspusēji izlasot šo Rakstu vietu tiešām rodas iespaids, ka „kalpošana akmenī kaltiem burtiem - „nogalina”, kā rakstīts - „burts nogalina, bet gars dara dzīvu”.

Šeit svarīgi saprast, „Kas nogalina”, ko „nogalina” un kāpēc „nogalina” un tad kļūs saprotama ”pazudināšanas kalpošanas” būtība, kam ir „spožums”, un kas ir „taisnošanas kalpošanas” būtība”.

Pirmkārt: „Kas nogalina”?

Vienkārša trešā panta analīze parāda, ka „Kristus Vēstule” – arī ir Mozus TORA:

„Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.” (2.Kor.3:3)

Kā redzams no šī panta, viena un tā pati „Kristus Vēstule” var būt rakstīta gan uz Akmens Plāksnēm, gan uz „sirds plāksnēm”. Apustulis Pāvils griežas pie korintiešiem un saka viņiem, ka caur „mūsu kalpošanu”, mēs korintieši esam kļuvuši par dzīvu „Kristus Vēstuli”, kas rakstīta ”ne uz akmens plāksnēm, bet uz sirds plāksnēm.”

Mēs zinām, ka uz „Akmens Plāksnēm” tika uzrakstīti 10 Baušļi un skaidrojumu tam, kā pildīt 10 Baušļus Dievs deva caur Mozu Torā:

„Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Nāc pie Manis augšā kalnā un paliec tur, Es tev došu akmens plāksnes ar likumiem un baušļiem, ko Es esmu rakstījis, lai viņi tajos tiktu mācīti." (2. Moz.24:12).

Tāpat ir zināms, ka Jaunās Derības piepildīšanās liecība būs, kad šie Baušļi un likumi, kurus Dievs devis Savas tautas mācīšanai caur Mozu būs uzrakstīti „ uz sirds plāksnēm”:

„Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Izraēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. „ (Jer.31:33).

Citiem vārdiem, „nāvi nesošie burti, iegravētie akmenī” („akmens plāksnes un likumi un baušļi, kurus Es rakstīju viņu mācīšanai”), kas „nokauj” – tā arī ir Mozus TORA, kuru Apustulis Pāvils sauc par „Kristus Vēstuli”.

Otrkārt: „kas nokauj”?

„Romas kristietības” teologi apgalvo, ka „nāvi nesošie burti, kas rakstīti uz akmens plāksnēm” – tā ir Mozus Tora, un kā augstāk minēju tas patiesi tā ir.

Bet, secinājumi kādus izdara „Romas kristietības” teologi patiesi „nogalina”.

Lūk šis secinājums:

ja „kalpošana nāvi nesošiem burtiem, kas rakstīti uz akmens plāksnēm – „nogalina” (un tiek domāts, ka nogalina Jaunās Derības ticīgo), tātad no šīs kalpošanas jāatsakās. Jaunās Derības ticīgajam ir aizliegta kalpošana rakstītajam Mozus Bauslībā, jo tas viņu var „nonāvēt”!

Jā, patiesi „kalpošana nāvi nesošiem burtiem, kas rakstīti uz akmens plāksnēm nogalina” – „nogalina”, nevis Jaunās Derības ticīgo”, bet grēku, kas mīt Jaunās Derības ticīgajā”!

Tieši pateicoties kalpošanai „nāvi nesošiem burtiem” cilvēks uzzina, ko Dievs sauc par „grēku”, lai „nonāvētu grēku sevī”:

„... Jo bauslība dod - grēka atziņu.” (Rom.3:20)

Un vēl:

„… es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības…” (Rom.7:7).

Kļūst saprotams kāpēc Apustulis Pāvils sauc „kalpošanu nāvi nesošiem burtiem par „spožu”:

„ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Izraēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ...” (2.Kor.3:7).

Citiem vārdiem, „kalpošana nāvi nesošiem burtiem ir „spoža” ar to, ka palīdz cilvēkam atpazīt „grēku” un iznīcināt to.

Treškārt: kāpēc „iznīcināt” to?

Mozus Bauslība, kuru Apustulis Pāvils sauc par „Kristus Vēstuli”, pirmkārt palīdz cilvēkam atpazīt grēku sevī, otrkārt tas cilvēkam vajadzīgs, lai „iznīcinātu” grēku sevī, treškārt tas vajadzīgs, lai šī „Kristus Vēstule” tiktu uzrakstīta uz „sirds plāksnēm”, „lai varētu dzīvot Dievam”:

„Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galat.2:19-20).

Citiem vārdiem runājot, par cik „bauslība” bija nevarīgs mūsu miesas dēļ, tad ne visi varēja pretī turēties „grēkam”, kā Mozus. Ne katram bija Spēks sevī, atpazīstot „grēku” nonāvēt to. Tieši tādēļ bija jānāk Ješu haMašiaham, lai ar savu krusta nāvi „iznīcināt grēcīgās dabas varu cilvēkā” un dot viņam gara spēku dzīvot pēc Dieva Likuma, „uzskatot savu veco dabu par mirušu”. Tieši par to runā Apustulis Pāvils vēstules Romiešiem 8. nodaļā.

lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” (Rom.8.3-4)

Tagad varam atbildēt uz jautājumu, ko nozīmē „lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” Kādas „Bauslības” taisnība? Un ko nozīmē „dzīvot Garam”?

No konteksta redzam, ka runa ir par Mozus Bauslību, jo „Bauslības taisnība” ir nākusi caur „ grēka pazudināšanu miesā uz nāvi”, tajos, kas „dzīvo Garā”. Dmitrijs Šķedrovickis par to rakstījis tā:

„Pēc Apustuļa domām pēc Golgatas upura ticīgie ir ieguvuši jaunu spēku, jaunu spēku no augšienes lai pildītu Dieva Likumus un baušļus Svētā Gara spēkā.”

Citiem vārdiem „Bauslības taisnība” atnāk caur to, ka tie kas „dzīvodami Garā” dzīvo Dieva Likumos, „ nonāvējot savu, miesā mītošo, grēcīgo dabu”. Šeit ir būtība tam, kāpēc „taisnošanas kalpošana” ir „spožāka” par „ pazudināšanas kalpošanu”, kas tāpat ir „spoža”.

„ Bet, ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Izraēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd,

kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai?

Jo, ja pazudināšanas kalpošanai bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas kalpošanai.” (2.Kor.3:7-9)

Citiem vārdiem runājot, „taisnošanas kalpošana”, par ko Apustulis Pāvils saka, ka tā ir spožāka, par „pazudināšanas kalpošanu”- taisnošanas kalpošana attaisno Mozus Bauslību caur tiem, kas nedzīvo vairs miesai bet Garam”.

Lūk kā šo „Bauslības taisnības kalpošanu” noformulējis Naums Gelfands:

„Pats galvenais saglabāt Tā Garu, Kurš Dēlu augšāmcēlis un mums Spēku devis.

Lai iekārtotu namu Savam Radītājam un attaisnot Likumu, ko Viņš devis.”

Un vēl:

„Lūk mans stāsts: Toras Nams esmu es.”

Atgriežoties pie D.V.Ščedrovicka grāmatas fragmenta ”Ievads Vecajā Derībā”, kur autors runā par Mozus Bauslības nozīmību un apskata „grūti saprotamās „ vietas Apustuļa Pāvila vēstulēs , ko „Romas kristietība” skaidro „likuma pretinieku maldu garā” (2.Pēt.3.15-17):

Pāriesim pie cita „grūti saprotama” piemēra, vai nevisai saprotama pavirši izlasot Pāvila vārdus. Vēstulē Kolosiešiem viņš raksta, ka Dievs ir piedevis cilvēkiem viņu grēkus.

„Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta.’(Kolos.2:14)

Kādēļ šeit tiek runāts par kādu „parādu rakstu”? Pievērsīsim uzmanību, ka šis „paradu raksts” apzīmēts ar vārdiem „pret mums vērstu”. Kas gan Mozus pierakstītajā Dieva Bauslībā bija vērsts „pret” cilvēkiem? Jo baušļi, kā zinām, solīja labu gan cilvēkam, gan tautai kas tos pilda!

„Pret” cilvēku un naidīgi viņam bija lāsti, kas piemeklēja cilvēku, kurš pretojās Dieva Likumam. Šo lāstu saraksts ir 5. Mozus grāmatā 28:15-68; ka arī 3. Mozus 26 14-41 kā arī 5. Mozus 4:25-30; 27:13-26 un citās. Tieši no šiem lāstiem – no „parādu raksta, kas vērsts pret mums”, - ir atbrīvojis Kristus ticīgos ar savu Golgatas upuri. Šādu Apustuļa Pāvila vārdu izpratni apstiprina arī cita rakstu vieta par šo pašu tēmu vēstulē Galatiešiem:

„Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.” (Galat.3:13-14)

Apustulis apgalvo, ka tie kas tic Kristum ir atpirkti nevis no Dieva Likuma, bet no lāsta, kas tiem agrāk draudēja par grēkiem – šī Likuma neievērošanu. Tagad grēki viņiem piedoti un viņiem ir pieeja pie Dieva svētībās. Šis teksts pilnā mērā apstiprina pārdomas par augstāk minēto „parādu rakstu, kurš bija vērsts pret mums”(Kolos.2.:14)

Vēl viens Apustuļa Pāvila izteikumu piemērs, kurš var tikt skaidrots „pretrunu” garā – noliedzot Dieva Likumu un baušļus, ir atrodams vēstulē Kolosiešiem:

„Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu.

Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.” (Kolos.2:16-17)

Balstoties uz šiem vārdiem, virkne Apustuļa Pāvila darbu interpretētāju apgalvo, ka Apustulis ir pasludinājis, ka viss kas saistīts ar Kunga svētkiem nav obligāts kristiešiem (3. Moz.), septītās dienas atdusa, Pasā svinēšana ar tās rituālo mielastu – „ēdienu un dzērienu„ (2.Moz. 12, 8 un 14-18; Mat.26, 17-23) utt. Lai gan apskatot apstākļus kādos atradās Kolosiešu draudze vēstules saņemšanas brīdī, viss nostājas savās vietās

Kolosiešu kristieši atrodas pagānu - Mazāzijas grieķu vidē, priekš kuriem „jūdu paražas”, kuras paredz Dieva Likums (Sabats, Pasā mielasts, citi svētku nolikumi), bija sveši un tika uzņemti labākā gadījumā vienaldzīgi, reizēm arī naidīgi. (skat.Ap.d.17, 18.)

Sekojoši pagāni, kuru starpā dzīvoja ticīgie kolosieši, varēja nosodīt savus bijušos ticības biedrus tikai par to, ka viņi ievēro iepriekš svešas tradīcijas (Sabata svinēšanu, ikgadējos Bībeles svētkus, baudīja rituālo Pasā mielastu – 1.Kor.5.8 uc.). Šādā aspektā jāraugās uz Apustuļa Pāvila vēstījumu kolosiešiem: „Lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ...” – par to ka pildāt Dieva Likumu, kas tēlaini iezīmē Kristus dzīvi (Mat.26:26-28). Tā ka par aicinājumu neievārot Likuma noteikumus neiet runa.

Ir vēl kādi nolikumi, ko Apustulis formulējis „grūti saprotami”, piemēram:

„... neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem... ” (Galat.2:16).

Līdzīgi izteikumi, variējoties vairākas reizes atkārtojas Apustuļa Pāvila vēstulēs (sk. Gal.2.21; 3,11; Rom.3,20). Visās šajās rakstu vietās runa ir nevis par „glābšanu”, „atsvabināšanu”, bet tieši par „attaisnošanu”: sengrieķu valodā „δικαιοσυνη” „diakaiosjune” nozīmē „taisnīgums”, „likumīgums”, „taisnība”, taisnīguma īstenošana”, „attaisnošana tiesā”.

Ar vārdu „tiesa” domāta Dieva tiesa, bet attaisnošana vajadzīga tam kurš izdarījis pārkāpumu, pārkāpjot, neievērojot Dieva Likuma baušļus. Tāds cilvēks nevar cerēt uz piedošanu tikai tāpēc, ka nākotnē viņš ievēroja Likumu. Tas ir līdzīgi tam, kā, slepkava rēķinātos ar piedošanu un savas vainas atlaišanu tikai tāpēc, ka vienreiz izdarījis grēku turpmāk vairs viņš nekad neslepkavoja. Tas ir mēģinājums attaisnoties ar bauslību.

Patiesībā „grēku piedošana (nelikumību piedošana), kas iepriekš izdarīti”, nāk caur grēku nožēlu un ticību Jēzus Kristus izpērkošajam upurim (Rom.3.23-25; Galat.2:16). Šāda tekstuāli pamatota Apustuļa Pāvila vārdu izpratne neatstāj akmeni uz akmens no priekšstatiem par „antinomismiem”

Beidzot, eksistē viedoklis, saskaņā ar kuru Pāvils, pārmezdams Galatijas kristiešiem to, ka viņi atkal atgriežas pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem (Galat.4, 9) domā viņu atgriešanos pie Mozus Bauslības. Tomēr galatijas kristieši pirms savas atgriešanās lielāko ties bija pagāni, nevis jūdi. (Galat.4, 8).

Tātad , „atgriezties atkal” (Šeit tiek izmantots sengrieķu darbības vārds επιστρεφω ) – „pagriezties” „atgriezties” ar apstāļlu vārdu παλιν – „atpakaļ”, kas izceļ domu par atkārtotu atgriešanos pie Mozus Bauslības, pie kuras nekad iepriekš nebija turējušies, viņi nekādi nevarēja. Tātad, par „nespēcīgiem un nabadzīgiem pirmspēkiem” (grieķu val. στοιχειον ,tulkots šeit kā pirmspēkiem (sākums), precīzāka nozīme „stihija”) tiek domāti iepriekšējie galatiešu pagāniskie priekšstati, kas saistīti ar dabas spēku pielūgsmi un astroloģiju (jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. (Gal.4:10))

Apkopojot visu iepriekš teikto, nonākam pie svarīga secinājuma:

Agrīnajā kristietības laikmetā apustuļi, ticības mācītāji, uzskatīja Dieva Likuma ievērošanu par absolūti nepieciešamu. Cita lieta, ka pāriet pie bauslības pildīšanas no pagājušā ierastā dzīves veida tiem, kas atgriezās pie Dieva, vajadzēja pakāpeniski, sākumā pieturoties pie pamata, vispār pieņemtajiem noteikumiem – „Noa dēlu baušļiem”, vien pakāpeniski apgūstot Bauslību (Ap.d. 15, 19-20; 1.Moz.9,1-9).

Kāda ir Jēzus Kristus pieejas Dieva Likumam būtība? Īsi sakot, Viņš kā centrālo nostatīja Likuma pildīšanas garīgo būtību, bet augstāk par visu - mīlestību uz Dievu un tuvāko, skaidrojot, ka tas ir visu baušļu pamats, to jēga un būtība (Mat.5.17-48; 19. 16-21; Jāņa ev. 13. 34-35;15, 9-13 uc). (D.V. Šķedrovickis, „Ievads Vecajā Derībā”, Maskava, „TEREVINF”, 2003, 418-425 lpp.)

Kā runājām, šīs nodaļas sākumā, izpratnes jautājums par to, kā Ješua haMašiahs un Viņa mācekļi attiecās pret Mozus Toru un nepieciešamību pildīt Bauslību, kuru Dievs devis Mozus Torā – tas ir tautas iekšējā garīgā satur jautājums, kas veidojas uz tautai piedāvātā „Valstības Evaņģēlija” sludināšanas pamata.