Autors: Aleksandrs Ogijenko.

Grāmata: „Kad dzirdēsiet Viņa balsi neapcietiniet savas sirdis.”

(Darba versija)

3.NODAĻA.

Kur meklējamas patiesās ticības saknes?

3.1. PAR TICĪBU, kas reiz uzticēta svētiem.

Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta. (Jūdas1:3)

Kas tā ir par „ticību”, kas „reiz nodota svētajiem”?

Romas „kristietības teologi” min daudz „pierādījumu”, ka šeit runa iet tieši par ticību, ko apstiprināja "baznīcas tēvi" Nikejas Padomē 325 g.p.m.ē. un sešās nākamajās ekumēniskajās padomēs.

Šo argumentu neatbilstība ir acīmredzama. Par visreālāko Jūdas vēstules rakstīšanas laiks tiek uzskatīts m.ē. 62-70 g., tas ir aptuveni 250 g. pirms Nikejas Padome (325g.) tika apstiprināti mūsdienu „Romas kristietības” „Ticības simboli”.

Citiem vārdiem runājot Apustulis Jūda , tajā laikā, kad rakstīja šo vēstījumu un aicināja visus Jaunas Derības ticīgos „turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta”, nedomāja „Ticības simbolus”, kas tika apstiprināti „Nikejas Padomē” m.ē. 325g. Romā.

Tad par kādu ticību „reiz uzticētu svētajiem” raksta Apustulis Jūda?

Kas ir šie - „svētie” un kad ir šis – „reiz”?

Ja ņemam vērā Apustuļa Pāvila vārdus, par to ka Ābrahams „ kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību, kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts” (Rom.4:11-12), tad varam ar pārliecību teikt, ka „ticība, kas reiz uzticēta svētajiem, arī ir „mūsu tēva Ābrahama ticība, kas viņam bija, esot bez apgraizīšanas”!

Tā kļūst skaidra atbilde uz jautājumu, kas ir šie „svētie”, kam tika uzticēta šī „ticība”-tie ir Īzaks, Jēkabs un viņu pēcnācēji, kam Ābrahams iemācīja savu TICĪBU.

Izskatīsim īsumā jautājumu kāda bija „Ābrahama ticība”, kas tieši bija Ābrahama ticības pamats un pēc tam salīdzināsim šo ticību, ar to „ticību”, kuru nodeva „baznīcas tēvi” mūsdienu „Romas kristietībai”.

Koncentrēti Ābrahama ticības būtību mēs varam redzēt caur to svētību, ar ko Dievs svētīja Īzaku:

„ Un Es vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes un došu taviem pēcnācējiem visas šīs zemes, un tavos pēcnācējos visas zemes tautas tiks svētītas, tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij paklausīja un turēja Manus norādījumus un Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību."(1.M. 26:4-5).

Šī Svēto Rakstu vieta svarīga ar to, ka vērtē Ābrahama ticību un atklāj šīs ticības saturu Pats Dievs Tēvs! Tādēļ šeit nav vietas nekādiem cilvēciskiem spekulācijām, interpretācijai un šaubām jo stāv rakstīts:

„Tad nu lai Tā Kunga bijāšana ir dzīva jūsos! Turiet svētu to un dariet savu darbu, jo pie Tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas." (2.Laiku 19:7).

Tātad saskaņā ar Paša Dieva Tēva Vārdiem, visa Ābrahama ticības būtība ir:

„tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij paklausīja un turēja Manus norādījumus un Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību." (1.M. 26:5).

Citiem vārdiem Ābrahams bija paklausīgs Svētā Gara vadībai, un vēl, kas ļoti svarīgi, tiem kas šodien uzstāj (vai apliecina), ka no bauslības ir lāsts, Ābrahams pildīja visu, kas viņam bija vēlēts izpildīt: „ Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību.

No augšminētā var secināt, ka „Ābrahama ticības” pamats, kuru „Dievs viņam pielīdzināja par taisnību” (Rom.4:9-13) ir paklausība Dieva Garam un visa tā pildīšana ko Dievs vēlējis izpildīt”:

„ Vai šie svētības vārdi attiecas vienīgi uz apgraizītajiem vai arī uz neapgraizītajiem? Es uzsveru: Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību.

Kā tā viņam ir pielīdzināta? Apgraizīšanā vai neapgraizīšanā? - Ne apgraizīšanā, bet neapgraizīšanā.

Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, kas bija pirms apgraizīšanas, tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, tā ticība tiem tiek pielīdzināta par taisnību, kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts.

Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.” (Rom.4:9-13)

Ticība kļūst taisna, tad, kad tas kam tic cilvēks un darbi kurus viņš dara – sakrīt:

„ Un tā mums būs taisnība, ja mēs turēsim, lai darītu, visus šos baušļus Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, kā Viņš to pavēlējis. (5.Moz.6:25)

Šeit nākas minēt vēl kādu būtisku „Ābrahama ticības” detaļu – Ābrahams ticēja ka Dievs piedod katram cilvēkam, kurš patiesi nožēlo nepaklausību Dieva Garam un savos pārkāpumos pret Bauslību, likumiem un pavēlēm.

Ābrahams ticēja, ka Dievs ir sagatavojis izpirkšanu Mesijā, vēl pirms pasaules radīšanas (1.Pēt.1:19-20), visiem, kas patiesi cenšas iet „Tā Kunga ceļu”. To apliecina Pats Ješua:

„ Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to." (Jāņa ev. 8:56).

Par to runā Dievs caur pravieti Jesaju:

„Tādēļ saka Tas Kungs, kas izglāba Ābrahāmu, Jēkaba namam: "Jēkabs nekļūs vairs kaunā, un viņa vaigs vairs nenobālēs” (Jes29:22)

Ābrahams bija paklausīgs Dieva Balss vadībai, pildīja visus Baušļus, pavēles un likumus, kurus Dievs bija vēlējis pildīt, pie tam Ābrahams ticēja tam, ka ja viņš nav apzināti grēkojis un ir nožēlojis izdarīto Dieva priekšā , tad viņš saņems piedošanu. Tas tādēļ, ka Dievs nevēlas grēcinieka nāvi (Eceh.18:21-24) un vēl tādēļ, ka nav neviena cilvēka, kurš ejot „Tā Kunga ceļu” un nenogrēkotos (1 Jāņa.1.5-9).

PAKLAUSĪBA GARAM, PAKLAUSĪBA VISAM, KO DIEVS VĒLĒJIS PILDĪT UN TICĪBA PIEDOŠANAI UN IZPIRKŠANAI (NO GRĒKA) – TĀDA IR „ĀBRAHAMA TAISNĀS TICĪBAS BŪTĪBA”.

Pie tam mēs redzam, ka Dievs dod pavēli Ābrahamam iemācīt šo „TICĪBU” visiem saviem pēctečiem:

„ Jo Ābrahāmam būs tapt par lielu un varenu tautu, un viņā būs svētītas visas zemes tautas. Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas, ka Tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu tam, ko Viņš ir sacījis viņam." (1.Moz.18:18-19)

Būtībā, tā arī ir tā „Ābrahama ticība”, „reiz uzticēta svētajiem”, par ko mums raksta Apustulis Jūda!

No vēstules Ebrejiem redzam, ka Ābrahams izpildīja Dieva norādījumu pavēlēt „lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu”:

„Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzaku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs” (Ebr.11:9-10).

Mēs redzam, ka Ābrahama dēls – Īzaks, un Ābrahama mazdēls Jēkabs, kļuva par „tā paša apsolījuma mantiniekiem” kopā ar Ābrahamu, un tā ir liecība, ka „Ābrahama ticība”, „Īzaka ticība”, „Jēkaba un viņa pēcnācēju ticība” ir tā pati ticība – „Ābrahama ticība”, par kuru runāja Jūda, kā par TICĪBU, „kas reiz uzticēta svētajiem”! Tātad šai „TICĪBAI” jābūt nevien Ābrahama, Īzaka un Jēkaba, šai ticībai jābūt arī visu „Jaunās Derības” ticīgo TICĪBAI, kas apliecina, ka viņi iet „mūsu tēva Ābrahama ticības ceļu” (Rom.4:12).

No augšminētās Rakstu vietas (Ebr.11:9-10) redzams, ka tieši Ābrahama, Īzaka un Jēkaba „TICĪBA” dara visus, kas tai „pievērsušies” „Debesu Jeruzalemes” „līdzmantiniekiem”, kā rakstīts – „jo viņi gaidīja pilsētu, kam ir pamats, kuras autors un izpildītājs - Dievs:

„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un, ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas. Tāpēc arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu.” (Ebr.11.13-16).

Rezultātā, ja „Ābrahama, Īzaka un Jēkaba ticība” dara visus, kas „tai pievērsušies” par „Debesu Jeruzalemes” „līdzmantiniekiem” un „Dievs nekaunas no viņiem, saucot Sevi par viņu Dievu”, tad par „kādas pilsētas līdzmantiniekiem” „ticība” dara tos, kas šodien pieder „Romas kristietībai”?

Un kas, tādā gadījumā ir „Romas kristietības” dievs, ja Vienīgais Dievs, Kurš radījis Debesis un Zemi un visu, kas tās piepilda, un Kurš visu to uztur pie dzīvības (Neh.9:6), sauc sevi par Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievu (2.Moz.3:15)?

Ješua teica, ka „Ka Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.”(Marka 12:27) un Viņš, „Dzīvais Dievs”, sauc Sevi par Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievu un tas ir Viņa Vārds mūžīgi: Un Dievs vēl sacīja uz Mozu:

"Tā tu saki Izraēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm” (2.Moz3:15).

Kāpēc Mūžīgais Dievs saistīja Savu Vārdu ar iznīcīgajiem cilvēkiem? Tādēļ, ka šie cilvēki ticībā paklausot Dieva Balsij un pildot visu ko Dievs vēlējis izpildīt, ir atzinuši Viņa Vārdu (Viņa Būtību) un caur to ir pārgājuši no „iznīcības” „neiznīcībā”, kļūdami par Dieva „traukiem” (Tempļiem) kuros mājo Dievs. Tādēļ arī Dievs sauc Sevi par” Ābrahama Īzaka un Jēkaba Dievu”, tātad par Dievu Kurš dzīvo Ābrahamā, Īzakā un Jēkabā.

Pie kam, ir skaidri zināms, ka „patiesās Ticības tēvi”, Ābrahams, Īzaks un Jēkabs, tagad atrodas Dieva Valstībā, bet par „tēviem”, kas radījuši „Romas kristietību”, mēs to nezinām:

„Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā.” (Mat.8:11).

Jau ar augšminēto argumentāciju būtu pietiekoši, lai izraisītu nemieru visos, kas pieder „Romas kristietībai” un patiesi meklē Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dieva Vaigu. Ja „Ābrahama, Īzaka, Jēkaba un viņa pēcnācēju” TICĪBA, kas „reiz tika uzticēta svētajiem”, par kuru, pēc Apustuļa Jūdas vārdiem jāturpina cīņa visiem kas tic Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievam (gan jūdiem, gan pagāniem), tad kāpēc „Jēkaba dēlu” un „mūsdienu kristiešu ticība” ir divas atšķirīgas ticības?

Tieši tādēļ, lai pasargātu cilvēkus no maldīgām ticības mācībām, Apustulis Pāvils dod patiesas TICĪBAS orientieri, aicinot visus, kas tic Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievam, gan Jūdus, gan Pagānus, sekot Ābrahama ticībai, kas viņam bija „bez apgraizīšanas”, tai ticībai, kas „reiz tika uzticēta svētajiem”. Tieši par šo „ticību” mēs lasām Apustuļu darbos:

„Bet Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs. Tas bija mācīts Tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību.” (Ap.d.18:24-25).

Jūds Apolls, „labs Rakstu pazinējs” – tas ir dievbijīga jūda raksturojums, kurš labi pārzina Toru un Praviešus (toreiz citu Rakstu vienkārši nebija). No šīs Rakstu vietas redzams, ka tieši Tora un Pravieši sniedz pareizu ieskatu iesācējiem, lai tie pareizi ietu „Tā Kunga Ceļu”.

Citiem vārdiem runājot, Apustuļa Pāvila vēstulēs, tā vēstulēs, kas pieņēma ticību, kas „reiz tika uzticēta svētajiem” no paša Izraēla Mesijas, skaidri tik runāts par to, ka Mozus Bauslība un Pravieši ir patiess TICĪBAS pamats, KAS MĀCA TĀ KUNGA CEĻU UN MĀCA PAR JEŠUA PAREIZI.

„ Tas bija mācīts Tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību”. (Ap.d.18:25).

Tādā gadījumā rodas jautājums: „Ja Mozus Bauslība un Pravieši māca par To Kungu pareizi un „māca Tā Kunga Ceļu”, vai var mācīt par To Kungu pareizi tie skolotāji, kas paši nav mācījušies Mozus Bauslību un Praviešus?

Ko var iemācīt tie, kas nav mācīts Mozus Bauslība un Praviešos, uz kādu ceļu var vadīt tie skolotāji, kas paši nav mācīti „Tā Kunga Ceļā”?

Ko var iemācīt tie, kas saka, ka Mozus Bauslība – ir Vecā Derība un tā mums nav vajadzīga, jo no tās ir lāsts?

Vai vispār slikts var būt tas, ko devis Dievs, „pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēk.1:17)?

Vai var slikti domāt vai runāt par to, ko „rakstījis Pats Dievs”?

Pēc iziešanas no Ēģiptes, pēc iziešanas no tādas garīgas un fiziskas verdzības, kuras iespaidā „daudzos ir atdzisusi mīlestība”( Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti;(1.Jāņa5:3)), Ābrahama, Īzaka un Jēkaba pēctečiem, kā arī tiem no daudzām tautām, kas pievienojās viņiem, bija nepieciešama atjaunota Mācība, kas tika dota Ābrahamam, un tādēļ Dievs, pēc Savas lielās mīlestības un žēlastības pret cilvēku, no jauna dod Savus Likumus, pavēles un bauslību tiem, kas izgājuši no Ēģiptes, un pavēl Mozum iemācīt šos Likumus:

„Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Nāc pie Manis augšā kalnā un paliec tur, Es tev došu akmens plāksnes ar likumiem un baušļiem, ko Es esmu rakstījis, lai viņi tajos tiktu mācīti."(2.Moz.24:12).

Kā redzam, Mozus Bauslību rakstījis nav Mozus, viņš tikai pierakstīja to, ko viņam teica Dievs. Pats Dievs Tēvs runā par to, ka Viņš ir rakstījis MOZUS BAUSLĪBU!

„gan likumus, gan baušļus, kurus Es rakstīju, lai mācītu viņus.”

Šķiet, ka tas vien ir pietiekams arguments, lai ar bijību izturētos pret to, rakstījis Pats Dievs! Un ja mēs ticam tam, ka Dievs ir Mīlestība (1.Jāņa4:8) un, ka Dievs nekad nemainās, kā rakstīts:

„ Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas” (Jēk.1:17).

Vai tad var slikti runāt, par to „labo devumu”, ko devis Dievs, Savas tautas mācīšanai? Nekad!!! Turklāt, 5.Mozus grāmatā, teikts, ka šis „labais devums” no Dieva ir „mūžīgais mantojums” un tādēļ tas nevar būt „vecs”: Jēkaba draudzes (MORAŠA) „Mozus mums ir pavēlējis bauslību, Jēkaba draudzes īpašumu. (5.Moz.33:4)

„Mantojums” ivrita valodā ir „MOROŠA” – nozīmē mantojums - kuru nodod no paaudzes paaudzē, kuru mantinieks drīkst lietot, bet viņam liegta iespēja to pārdot, izmest, vai atteikties no tā, bet tas jānodod mantojumā tālāk vienam no savas ģimenes locekļiem (sk. TORA klasiskajā Sončino komentārā 1338 l.p.p.). Un tieši šajās „viņu garīgā mantojuma lietās (sk.Rom15:27) ”pēc Dieva nodoma jātiek ievestiem ticīgajiem no pagānu tautām (Jes.49:6; Efez.2:12,19; Rom.11:13-24; Ap.d.26:17-18)!!!

Domāju, ka tieši tādēļ, ka Mozus Bauslība „netiek sludināta” (Ebr.4:2) „Romas kristietības” baznīcās, lielākā kristiešu daļa tā arī nav varējusi ieiet šajā „garīgajā mantojumā”, bet vēl Mozus Bauslība „jāsavieno ar ticību”, lai Ješua mācekļu taisnība pārsniegtu farizeju un rakstu mācītāju taisnību (par to, kā to panākt liecina Ješuā un Apustuļu mācība): kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi.

„Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem. Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību.” (Ebr4:2).

Ja, pie tam, ņemam vērā, ka Mozus Tora, ir Jēkaba draudzes „mūžīgais mantojums”, bet Ješua haMašiahs valdīs Dāvida tronī „pār Jēkaba namu mūžīgi (Lūk.1:31-33), tad sanāk, ka tieši šis Jēkaba nama „mūžīgais mantojums” (MORAŠA) ir tā „Dieva Valstības garīgā teritorija”, uz kuras Ješuā haMašiahs valdīs pār Jēkaba namu:

„Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni,un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala." (Lūka 1:31-33).

Citiem vārdiem, ja Ješuā haMašiahs valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa Valstībai nebūs gala”, bet Mozus Tora ir „Jēkaba nama mūžīgais garīgais mantojums” („jo viņiem uzticēts Dieva Vārds” (Rom.3:2)), tad tādā gadījumā, bez šī Jēkaba nama garīgā „MANTOJUMA”, ticīgie no pagānu tautām nevarēs kļūt šīs draudzes „līdzmantinieki” (Efez.2:19;3:6)!

Varētu domāt, ka Ješuā ha Mašiaham ir vēl „citas avis”, kas nepieder pie šīs „kūts” (Jēkaba draudzes) un Viņš „valdīs” pār tām atsevišķi, „citā garīgajā teritorijā, kur nav Mozus Bauslības”. Diemžēl! Viņš Pats teica, ka Viņam ir tikai viens „ganāmpulks”:

„Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.” (Jāņa10:16).

Atvest šīs „citas avis” un padarīt tās par „vienu ganāmpulku” kopā ar Jēkaba draudzi, Viņš varēs tikai tad, ja šīs „citas avis” vēlēsies atdzīt šo „Jēkaba draudzes garīgo mantojumu”. Tieši tādēļ Viņš aicināja kalpošanā Apustuli Pāvilu (Ap.d.26:18), lai caur „Kristus neizdibināmās bagātības” sludināšanu, ievestu šajā „Jēkaba nama garīgajā mantojumā” ticīgos no pagānu tautām, lai viņi kļūtu par „līdzmantiniekiem, kas veido vienu miesu”:

„ Proti, ka, evaņģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem.Par šī evaņģēlija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš Savā lielajā spēkā man piešķīris. Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību” (Efez.3:6-8).

Kā redzam, pagāniem jākļūst par „līdzmantiniekiem, kas veido vienu miesu”, ar tiem, kam „uzticēts Dieva Vārds” (Mozus Bauslība) (Rom.3:1-2,5Moz.33:4), „caur neizdibināmās Kristus bagātības” „pasludināšanu”, no Kura kā garīgās Klints, tek Mozus Bauslība (1Kor.10:4) .Tas iespējams tikai tādā gadījumā, ja pagāni, dzirdēdami šo „Kristus neizdibināmās bagātības sludināšanu”, SAVIENOS TO AR TICĪBU!

Tā mēs īsumā esam apskatījuši Ābrahama, Īzaka un Jēkaba ticības saturu un pamatu un redzam, ka galvenais šīs ticības pamats ir MOZUS TORA, kuru rakstījis Dievs un Viņš to sauc par „Jēkaba mūžīgo mantojumu”.

Ješuā nācis šai pasaulē tieši tādēļ, lai atgrieztu pie šī „garīgā mantojuma” „Izraēla nama pazudušās avis” (Mat.15:24), kuras pazudušas tieši tāpēc, ka pārstājušas iet ”Ābrahama ceļu”. Pēc Dieva nodoma, GAISMAI, kas atrodas Mozus Bauslībā, caur pasludināšanu un grēku piedošanu caur Ješuā, Izraēla Mesiju ir jākļūst par GAISMU apgaismot pagānus un par SLAVU Dieva tautai Izvēlam:

"Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Izraēla ļaudīm."(Lūka 2:29-32).

Sīmeans, taisns un dievbijīgs cilvēks, gaidīdams uz Izraēla iepriecināšanu (Lūk.2:25), runājot vārdus – „ jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus „redzēja” piepildāmies to pravietojumu, kuru Jēkaba dēliem teica Dievs caur pravieti Jesaju:

„Tad Tas Kungs teica - Viņš, kas mani no mātes miesām izredzējis par Savu kalpu, lai es atgrieztu pie Viņa Jēkabu un pulcinātu ap Viņu Izraēlu, - es tiešām esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums, - un tad Viņš teica: "Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Izraēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam."(Jes.49:5-6).

Lai šis pravietojums varētu piepildīties līdz galam, lai tiktu atjaunotas ne vien Jēkaba ciltis un izglābtas „Izraēla nama pazudušās avis”, bet arī, lai šī GLĀBŠANA „izplatītos līdz zemes galam”, Ješuā haMašiahs aicina kalpošanā Apustuli Pāvilu, lai ar „Kristus neizdibināmo bagātību” apgaismotu pagānus ar GAISMU, kas nāk no Mozus Bauslības un praviešiem, lai viņi, pagāni, caur sludināšanas „savienošanu ar savu ticību”, kļūtu par „līdzmantiniekiem” un „vienu miesu” ar Jēkaba dēlu draudzi:

„Bet celies kājās! Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, lai tu Man kalpotu un apliecinātu, kā tu Mani esi redzējis un kā Es tev parādīšos, lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem Es tevi sūtu atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā. Tāpēc, ķēniņ Agripa, es šai debesu parādībai ne esmu bijis nepaklausīgs, bet esmu sludinājis vispirms tiem, kas dzīvo Damaskā, Jeruzalemē un visā jūdu zemē, kā arī pagāniem, lai tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi.” (Ap.d.26:16-20)

Citiem vārdiem runājot, ir tikai viens iespējamais GLĀBŠANAS Ceļš pagāniem – ticībā uz Ješuā saņemt grēku piedošanu Dieva priekšā un caur Ješuā un Apustuļu Mācību savienot ar ticību GAISMU, kas ir Mozus Torā un praviešos, lai ieietu ”Jēkaba mūžīgajā mantojumā” un kļūtu par Izrēla draudzes līdzmantiniekiem:

Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru.

„ Ja saka: ”šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā! - Kuri no dzirdējušiem sajuta rūgtumu? Vai ne visi, kas Mozus vadībā bija izgājuši no Ēģiptes? Par kuriem Viņš bija sašutis četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas grēkojuši, kuru miesas kritušas tuksnesī? Par kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa atdusā, ja ne par tiem, kas nebija klausījuši?Tā mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ.” (Ebr.3:14-19),

„ Tāpēc, kamēr apsolījums ieiet Viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, ka kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis. Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem. Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību.” (Ebr.4:1-2).

Kā redzam, „kļūt par Kristus līdzdalībniekiem” iespējams vienīgi tiem, „kas ir ar Mozu”. Tāpat redzam, ka palikt par „Kristus līdzdalībnieku” iespējams vienīgi tiem, kas „uzsākto dzīvi stingri saglabās līdz beigām”, tādēļ ir jābūt ne vien „paklausīgam tam, ko Dievs rakstījis caur Mozu”, bet arī jāsavieno ar savu ticību „dzirdēto vārdu” – kas tek no garīgās klints ( visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.) (1.Kor.10:4)

3.2. Par ticību, kuru „baznīcas tēvi” likuši pamatā „Romas kristietībai”.

Tagad īsumā apskatīsim pamatu un saturu tai „ticībai”, kuru „baznīcas tēvi” likuši pamatā „Romas kristietībai”.

Patiesībā, jau pats fakts, ka pagāniem, kas gribējuši „valdīt bez Jūdiem” vajadzēja izstrādāt savus „ticības Simbolus”, pats par sevi par daudz ko liecina. Kāpēc vispār vajadzēja izstrādāt „ticības Simbolus”, ja Ješuā un Viņa mācekļiem jau bija TICĪBA, un tā ir tieši tā „TICĪBA”, kas „reiz tika uzticēta svētajiem”? Jau pats, jaunu „ticības Simbolu” izstrādāšanas fakts, liecina par to, ka „TICĪBA, kas reiz tika uzticēta svētajiem”, ar kaut ko neapmierināja tos, kas bija nolēmuši „valdīt bez Jūdiem”.

Par Antiohijas Ignātiju mēs jau runājām. Tālāk šis antijūdaiskais process, kuru virzīja pagānu vēlēšanās „valdīt bez Jūdiem” pieauga, tādēļ nav jēgas pētīt visu „baznīcas tēvu” darbus.

Īpaši varam atzīmēt Origēnu (m.ē.185-254g.), grieķu filozofu un zinātnieku, kurš izstrādāja interpretācijas sistēmu, kurā alegorija ir vienīgais pareizas Svēto Rakstu izpratnes veids, kas bieži noliedza burtisko Svēto Rakstu tekstu jēgu, aizvietojot to ar izdomātu. Rezultāta šīs alegorijas visiem kļuva par teksta oriģinālo jēgu. Kad Svēto Rakstu tekstā bija teikts „Izraēls”, tad tika saprasts kā „baznīca” , nevis „ebreji”. Tā radās tas, ko šodien mēs saucam par „aizvietošanas teoriju”.

Šādi apraksta Origēna darbu ietekmi uz antijūdaiskās teoloģijas rašanos Daniels Grūbers savā grāmatā: ”BAZNĪCA UN JŪDI: BĪBELISKĀS SAVSTARPĒJĀS ATTIECĪBAS (tulkoja I.Janševa, Published by RCJM,P.O. Box 277, Boston,MA 02113,12-13lpp.):

Origēna darbi datēti aptuveni trešā gadsimta sākumā. Līdz Origēnam tāpat bija tie, kas skaidroja Rakstus alegoriski, bet tieši viņš kļuva zināms kā alegoriskās skaidrošanas metodes tēvs. Par iemeslu tam kļuva viņa izstrādāta detalizēta sistēma, kurā alegorija kļūst par vienīgo patieso Rakstu saprašanas ceļu.

Savā skaidrošanas sistēmā Origēns bieži noliedza teksta burtisko jēgu. Tādejādi, vairs nav iespējams apšaubīt alegoriju balstoties uz pašu tekstu, jo tas kas teikts tekstā, atšķīrās no tā kas bija domāts.

Šajā alegoriskajā sistēmā, kad tekstā bija teikts „Izraēls”, tika domāta „baznīca”, nevis „ebreji”, gadījumā, kad apsolījumi vai komentārs bija pozitīvs. Kad komentārs vai apsolījums bija negatīvs, tad „Izraēls” nozīmēja „ebrejus”, nevis „baznīcu”.

Filips Šaffs, pazīstams 19.gs. vēsturnieks, teicis: ”Origēns bija sava gadsimta lielākais, visapdāvinātākais zinātnieks, viņš smagi strādāja un bija visattīstītākais no visiem Nīkejas baznīcas tēvu priekštečiem. Pat pagāni un ķeceri apbrīnoja viņa izcilo talantu un plašās zināšanas, un bijās no viņa. Viņa zināšanas aptvēra visas tā laika filozofijas filoloģija, un teoloģijas jomas.

Tas viss apvienojās viņā ar dziļu un auglīgu domu, pārsteidzošu ieskatu un apbrīnojamu iztēli”.

Kaut gan Šaffam simpatizēja Origēns, tomēr viņš ievēroja, ka Origēnu nekādi nevar nosaukt par patiesu, ne katoliskā, ne protestantiskā skatījumā. Viņa nosliece uz ideālismu, viņa kaisle uz Platonu un viņa cēlie centieni samierināt kristiešus ar saprātu, tādejādi padarot viņu pieņemamu izglītotiem pagāniem un gnostiķiem, noveda viņu pie daudziem, ļoti lieliem, lai arī burvīgiem maldiem...

Dēļ dažām no tām doktrīnām, kam ticēja un ko mācīja Origēns, daudzi uzskatīja viņu par ķeceri. Dzīves laikā viņu divreiz atstādināja Aleksandrijas baznīcas padome 231. un 232. gadā. Pēc nāves viņa uzskati no baznīcas puses tāpat tika nosodīti ka ķecerīgi. Šodien, nešaubīgi dažas no viņa mācībām tiktu uzskatītas par pietiekoši ķecerīgas, lai atstātu Origēnu aiz ticīgās baznīcas robežām.

Neskatoties uz to, „vairums trešā un ceturtā gadsimta grieķu baznīcas tēvu, lielākā vai mazākā mērā atradās Origena gara un darbu iespaida, nepieņemot visus viņa neparastos un spekulatīvos prātojumus. Izcilākie viņa mācekļi – Grigorijs Tavmaturgs, Aleksandrijas Dionīsijs saukts par Vareno, Herakls, Ieraklijs, Pamfīlijs; plašāka nozīmē arī Jevsēvijs, Grigorijs no Nissas un citi ievērojamie Nīkejas laika svētie”.

Neskatoties uz to, ka šie, trešā un ceturtā gadsimta baznīcas vīri nepieņēma visas mācības ko radīja Origēna skaidrošanas sistēma, pašu sistēmu viņi tomēr pieņēma. Tā ierobežotā vēsturiskā informācija, kas mums pieejama, tomēr ļauj novērot šīs sistēmas nodošanu. Jo tieši Origēna skaidrošanas sistēma radīja antijūdaisko „Jaunā Izrēla teoloģiju”, kura baznīca nomaina jūdus Dieva plānā...

Diemžēl, Origēns izvēlējās ignorēt vai mainīt patiesību par labu personīgajai pārliecībai. Sava teoloģiskajā gājienā pret tiem baznīcā, kas pieturējās pie teksta burtiskās nozīmes, nolēma pasniegt viņus kā necienīgus „jūdus”, kuri noraida Kungu.

Kaut arī Origēns zināja, ka Dievs devis pasaulei Jaunās Derības Rakstus caur jūdiem, viņš rakstīja, tā: „...paganu tauta, kas tur un atbalsta Mozus rokas, jeb, kas paaugstina Mozus uzrakstīto un paceļ izpratni par to augstā līmenī... Viņš atsaucās uz Jaunās Derības Rakstiem kas ir Mozus Rakstu „virsotni”, bet fakts, ka tie tika ebrejiem diktēti un ebreju pierakstīti , neiederējās tajā, ko viņš apgalvoja. Tā viņš izkropļota realitātes.

Katrs, kurš nepieņēma viņa skaidrojumu alegorisko sistēmu, bija ne vairāk kā „jūds”, un pēc būtības nepiederēja baznīcai. Origēns apgalvoja: „Ja kāds vēlas šos vārdus uztvert un saprast burtiski, viņam jāpulcējas ar jūdiem, bet ne kristiešiem. Bet, ja kāds vēlas būt kristietis un Pāvila māceklis, lai ieklausās Pāvila vārdos, kas saka, ka „likums ir garīgs” un paziņo, ka šie vārdi ir „alegoriski”, ka likums runā par Ābrahamu un viņa sievu un dēliem.

Rabīni diemžēl nepieturējās stingri pie burtiskās rakstu skaidrošanas metodes. Origēns to zināja. Bet realitāte neatbalstīja viņa pārliecību, un viņš sagrozīja to, tā vietā, lai mainītu savus uzskatus ...”

Neskatoties uz to, ka Origēna darbības sākumā ne visas baznīcas pieņēma viņa mācību, pat uzskatīja to par maldu mācību, tomēr prieks tiem, kas vēlējās „valdīt bez jūdiem”, šī mācība kļuva par ieteicamu un vēlamu.

Piemēram, pēc bar Kosidbas sacelšanās m.ē. 135.g. imperators Adrians aizliedza Jūdiem apmesties Jeruzālemes un Jūdejas teritorijā un šo teritoriju apdzīvoja pagāni. Šie pagāni sāka organizēt savas baznīcas. Iztēlojaties izveidojušos situāciju: pagānu baznīca Jeruzalemē, kas cenšas piesavināties šīs zemes un šīs vietas svētumu un pretendēt uz vadošo lomu patieso Ješuā mācekļu starpā, tajā laikā, kad vēl daudzās vietās presbiteri ir Jūdi.

Kā to panākt, ja visiem zināms, ka šo vietu, saskaņā ar Svētiem Rakstiem, Dievs ir novēlējis Izvēlam, ebrejiem? Šeit ļoti noder Origēna „alegoriskais skaidrojums”.

Jeruzālemes bīskaps Aleksandrs 228 gadā veltī Origēnu priesterībai, organizē īpašu Bībeles skolu, lai sāktu gatavot Origēna mācības izplatīšanas kalpošanu. Kaut gan tajā pat laikā, divas Aleksandrijas baznīcas padomes m.ē. 231 un 232 g. Origēnu izslēdz no baznīcas un viņa mācību pasludina par maldu mācību...

Tik aktīvā Jeruzalemes bīskapa Aleksandra darbība nekavējoties nes savus augļus, kā par to savā grāmatā „„Baznīca un Jūdi” raksta Daniels Grūbers: (tulkojusi I.Janševa, Published by RCJM,P.O. Box 277, Boston,MA 02113, 18.lpp.) – „vairums trešā un ceturtā gadsimta grieķu baznīcas tēvu lielākā vai mazākā mērā atradās Origēna gara un darbu iespaidā”:

„”Ievērojamais Origēna cienītājs presbiters, pasniedzējs un teologs Pamfīlijs, Maksimiliāna vajāšanu laika (309g). moceklis, pats nebūdams autors, ir viens no liberālākajiem un efektīvākajiem kristīgās izglītības propagandētājiem.

Viņš ienesa nenovērtējamu ieguldījumu nākošajām paaudzēm, nodibinot teoloģisku skolu un savācot lielu bibliotēku, no kuras viņa skolnieks un draugs Jevsēvijs (saukts „Jevsevijs Pamfīlijs”), Jeronīms un daudzi citi smēlās un papildināja savas zināšanas.

Pamfīlijs ar savu roku pārrakstīja noderīgas grāmatas citu starp Septuagintu ar Origēna Geksopali. Viņš sniedza palīdzību mazturīgiem studentiem un izplatīja Svētos Rakstus.

Būdams ieslodzījumā, viņš uzrakstīja Origēna aizstāvību sešos sējumos, kuru pabeidza Jevsēvijs. No tām saglabājās vienīgi pirmā grāmata, Rufina latīņu versijā, kuru Jeronīms vainoja patvaļīgos labojumos. Tā bija vērsta pret apliecinātājiem, kas bija notiesāti ar darbu Palestīnas šahtās, lai nostiprinātu viņus Origēna patiesumā, no viņa paša darbiem, īpaši jautājumos par trīsvienību un Kristus personu”

Origēna ieskati tika pasludināti par maldīgiem, bet pēc Pamfīlija „Palestīnas” baznīcas, aicinātas nostiprināt Origēna uzskatus kā patiesu ortodoksiju visā baznīcā, nodibināja teoloģijas skolu un bibliotēku. Pamfīlijs mācija Jevseviju, bet Jevsevijs sevi pilnībā veltīja Origēna uzskatu aizstāvības darbam. Jevsēvijs izdarīja to atklāti sešu sējumu Origēna aizstāvībā, kuru viņš pabeidza, bet viņš tāpat izdarīja to savā „Baznīcas vēsturē”. Origēla ķecerībai bija lemts triumfēt ar Jevsēvija, Konstantīna un viņu sekotāju palīdzību m.ē.4gs. Nikejas Padomē.”

Rezultātā tieši Origēna skaidrošanas sistēma radīja antijūdaisko „Jaunā Izrēla” teoloģiju, kurā pagānu baznīca aizvieto Izraēlu un ebrejus Dieva plānā un mērķī, un jau ceturtajā gadsimtā ar Romas imperatora Konstantīna nākšanas pie varas, bija pilnībā, doktrināli un teoloģiski noformulēta „Romas kristietības” ticības apliecība (Ticības simboli).”

Ir zināms ka „Romas kristietība„ apliecina savu ticību pirmkārt uz „Ticības simbolu” pamata, kas sākotnēji stāv uz antijūdaiska pamata un noraida Jūdu ticību, kuras pamatā ir ticība Vienīgajam Dievam un Likums kuru ir rakstījis Vienīgais Dievs caur Mozu lai mācītu savu tautu un, otrkārt, „Romas kristietība” balsta savu ticību uz „mūsu Kunga Jēzus Kristus Jaunās Derības”, kas pirmo reiz tika izdota kā grāmata, jau pēc Nīkejas padomes, „Romas baznīcas tēvu” (kas izstrādāja šos antijūdaiskos „Ticības simbolus”) rediģēta.

Neliela informācija par to, kas ir „Ticības simboli” (pēc Koljēra vārdnīcas un Vikipēdijas materiāliem): „Ticības simboli” kristietībā ir īsa un autoritatīva ticības apliecības formula.

Otrajā un trešajā gadsimtos „ticības simbols” tika veidots kā ticības apliecība, kuru izrunāja ticīgie kristību laikā (t.s. kristību simbolus). Kopējā tā saucamā trīsvienības formula pakāpeniski paplašinājās un papildinājās ar mērķi izslēgt dogmatiskās atkāpes un nošķirt patiesos kristiešus no ķeceriem.

Rietumos, plaši tika pielietots Apustuļu ticības simbols, kura autorību attiecina uz Apustuļiem, lai gan savā šīsdienas variantā tas tika izveidots ne agrāk, kā 6 gs. (325) un precizēts (381) Nīkejas padomē. Tiek izmantots kā Austrumos, tā arī Rietumos (pēdējā gadījumā –pievienojot filiokve – papildinājums, kuru veica Rietumu (Romas) Baznīca – 4 gs. Nīkejas-Carigradas ticības simbols , Trīsvienības dogmāts: par Svētā Gara iziešanu ne vien no Dieva Tēva, bet „arī no Dēla”).

Afanāsija ticības simbolam, kas tika pierakstīts Aleksandrijas Afanāsijam (296-373), bet patiesībā datēts ar 5 vai 6 gs., ir diezgan šaurs pielietojums. Plašāks ticības pamatu izklāsts, saukts „apliecība”, tika sastādīta 16 gs. papildinājumam ticības simbolam un kā ticības standarts priekš Jaunā laikā kristiešu denominācijām.

Kas attiecas, uz to kā veidojās antijūdaiskais „Romas kristietības” ticības pamats mēs jau augstāk runājam, atlicis pateikt dažus vārdus par to kā veidojās Dieva trīsvienības koncepcija.

Riks Ričardsons savā grāmatā „Mūsu ticības rašanās” (8 nod.) (http://interfaith.narod.ru/OOF/OOF_messiah.htm), analizējot procesus, kuri iniciēja Romas kristietības „Ticības simbolus” Dievišķās trīsvienības koncepcijas rašanos, rakstīja: „Daudz kristieši neapzinās, ka galvenā atšķirība starp kristiešiem un jūdiem nav jautājumā „Kas ir Mesija? ”, bet jautājumā „Kāds ir Mesija? Kad mēs piedāvājam jūdam „pieņemt Jēzu”, mēs nebūt neaicinām pieņemt jūdu Mesiju, bet piedāvājam pieņemt kristiešu Dievu.

Aime Pallimere grāmatā „Nezināmā Svētnīca” » (The Unknown Sanctuary) citē M.Loisonu:Galvenais iemesls, kāpēc ebreji nepieņem kristietību ir tas, ka kristietība ir atkāpusies no savām saknēm, radot Dievu, kas ir otršķirīgs pēc nozīmes, kā izteicās Justīns Moceklis. Pakāpeniski pielīdzinot Jēzu debesu Tēvam, vai neesam praksē nomainījuši debesu Tēvu pret Viņu?

Vai ticība Jēzum-Dievam būt par „atkāpšanos no mūsu saknēm”? Vai tad ne tam ticēja kristietības pamatlicēji?

Grāmatā „Šis ebreju Kungs” (This Hebrew Lord), Džons Šelbijs Spongs raksta: Vienkāršots paziņojums par to, ka Jēzus – Dievs, nav sastopams nekur Bībelē. Nekur!...

Agrīnie ticības simboli iniciēja doktrīnas rašanās procesu par Kristus dievišķību attiecībā pret Tēva dievišķību un Kristus cilvēcisko dabu. Šo attiecību noteikšanas formulas parādījās vairākos 4 un 5 gs. baznīcas padomju dokumentos, viszīstamākā no tām ir Nikejas padome m.ē. 325 un Halkedonas padome m.ē. 451.

Uz tām tika pamatotas mācības par Trīsvienību un dubulto Kristus dabu, tādā veida kā tas tiek vairuma kristiešu pieņemts līdz šim brīdim.

Šādu formulējumu izveidošana kļuva iespējama pēc tam, kad kristietība izmainīja savu ideoloģisko un terminoloģisko aparātu, radot procesā filozofisko teoloģiju, kā grieķu, tā latīņu valodās, par cik tieši šis divas intelektuālās sistēmas dominēja Eiropā vairāk nekā tūkstoš gadu.

Ticība trīsvienīgai Dievībai kļuva par vienīgo atzīto Dieva dabas izpratni. Katram, kurš uzdrīkstējās ticēt savādāk, tika piespriests nāves sods. Kaut gan visas vēstures atradās drosminieki, kas neuzskatīja trīsvienīgo koncepciju par patiesu. Karls Gibersons rakstā „ Kosmisko kodu atminējušais dievbijīgais ķeceris”, veltītu seram Īzakam Ņūtonam (Kristietības vēstures žurnāls [Christian History Magazine]), raksta:

Ņūtons veica nopietnu kristiešu doktrīnu izmeklēšanu un nonāca pie secinājuma, ka anglikāņu baznīcas teoloģijas status kvo tika panākts pirmatnējās kristietības patiesuma izsmalcinātas izkropļošanas rezultātā.

Šīs pārdomas noveda pie tā, ka viņš uzrakstīja vairāk nekā miljons vārdu par teoloģiskajām un Bībeles tēmām, vairāk nekā par jebkuru citu tēmu. Ņūtona teoloģiskie meklējumi pārliecināja viņu par to, ka Trīsvienības doktrīnas - ir 4gs. Sv.Afanasija veiksmīgi ieviests viltojums, krāpšana. Ņūtons uzskata, ka Rakstu teksts tika pakļauts pārmaiņām, bet pirmo kristiešu autoriem tika pierakstīt viņiem nepiederoši vārdi un citāti, lai pasniegtu trinitārismu kā sākotnējo kristīgo mācību.

Kā Ņūtonam radās pārliecība, ka Raksti bijuši laboti? Viņš to saka būdams izmisumā, vai tam ir pamats? Pievērsīsimies šim jautājumam nedaudz vēlāk šajā pat nodaļa. Gibersons turpina:

Viņš (Ņūtons) sajuta riebumu pret apkārt esošo reliģiju, kuru sāka uzskatīt par maldīgu, - elkdievības ticību, kas pielūdz Kristu kā Dievu, kaut gan viņš bija vienīgi starpnieks starp Dievu un cilvēkiem.

Ņūtons bija spiests slēpt savus uzskatus, kaut vai daļēji. Unitārais viedoklis (ticība Vienam Dievam) ,neskatoties uz to, sāka iemantot sekotājus Amerikas kolonijās. Unitāristi bija tādi godājami cilvēki, kā Bendžamins Franklins un Toms Džefersons. Dzonsons izsakās par Trīsvienību šādi:

„...Mazsaprotams platoniskā misticisma teikums par to, ka trīs – ir viens, bet viens – ir trīs; un tomēr viens nav trīs, bet trīs – tas nav viens”. Man nekad nav pieticis izdomas, lai saprastu Trīsvienības jēgu, pirms kaut ko pieņemt, kā man liekas, tas ir jāsaprot”.”

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Vienīgā Dieva daba ir pietiekami vienkārša lai to saprastu – nav nekā un neviena ne redzamajā pasaulē, ne visās pastāvošajās garīgajās pasaulēs, kam varētu būt patstāvīgs garīgs spēks. Vienīgais Dievs ir visu esošo spēku Avots redzamajā un neredzamajā pasaulē.

Viss caur Viņu (Dievu) dzīvo kustās un eksistē. Un ja kāds apgalvo, ka pasaulē var eksistēt vēl kāds patstāvīgs garīgs spēks, tad Vienīgā Dieva acīs tā ir elkdievība. Lūk dažas Rakstu vietas, kas atklāj Vienīgā Dieva dabu:

„Tev, tev tas ir rādīts, lai tu zinātu, ka Tas Kungs ir Dievs, cita nav, vienīgi Viņš. No debesīm Viņš tev licis dzirdēt Savu balsi, lai Viņš tevi pamācītu, bet virs zemes Viņš tev ir rādījis Savu lielo uguni, un tu Viņa vārdus esi dzirdējis atskanam no uguns.

Un tāpēc, ka Viņš ir tavus tēvus mīlējis un ir izraudzījis pēc viņiem arī viņu pēcnācējus, un Viņš ar Savu lielo spēku izvedis tevi no Ēģiptes izdzīdams, tev tuvojoties, tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu, lai tevi ievestu viņu zemē un tev to dotu īpašumā, kā tas ir šodien. Tādēļ atzīsti šodien un ieraksti dziļi savā sirdī, ka Dievs Tas Kungs ir vienīgais augšā debesīs un apakšā virs zemes un ka cita neviena nav Viņa vietā.” (5.Moz4:35-39).

„Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis - debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!” (Neh.9:6).

„Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." (Ap.d.17:24-31).

Kā redzam, Apustulis Pāvils, tāpat kā Mozus un Neemija, apliecina ticību Vienīgajam Dievam - Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs...Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu”.

Jau tas vien liecina par to, ka Apustulis Pāvils nav mūsdienu „kristietības”, ar tās ticību trīsvienīgajai Dievībai autors.

Vēl vairāk, saskaņā ar šo Rakstu vietu, Apustulis Pāvils runā par to, ka tieši Vienīgais Dievs, „kas radījis pasauli, un visu, kas tanī...”, tiesās visus cilvēkus, kas nav nožēlojuši grēkus Viņa priekšā un nav pieņēmuši Viņa Likumus. Un tiesās Dievs šos cilvēkus „caur” Jēzu Kristu -

„Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." (Ap.d.17:31).

Ja Vienīgais Dievs tiesās cilvēkus caur Jēzu Kristu, tad tas vien jau runā par to, ka Jēzus Kristus nav Dievs Tēvs. Un tas, ka Vienīgais Dievs tiesās caur Jēzu Kristu, liecina ne vien par Vienīgā Dieva dabu – „viss redzamais un neredzamais Viņā dzīvo, kustas un eksistē”, bet atklāj mums Ješuā haMašiaha dievišķo dabu – JešuahaMašiahs dzīvo eksistē un kustās caur Tēvu. Un par to liecina Pats Ješua haMašiahs:

„Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā..”. (Jāņa 6:57).

Un šeit:” Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.” (Jāņa14:10).

Pie tam, haMašiahs, kas nācis šai pasaulē caur Ješua dzimšanu (Ebr.10:5, Jes.9:6), un ir Dieva radības sākums (Atkl.3:14), caur Kuru pasaule radusies (Jāņ.ev.1:10), Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais (Kolos.1:15), tas” Attēls”, pēc kura tika radīts Ādams (1Moz.1:27). Galvenā Ješuā haMašiaha, Dieva Dēla, atšķirība no ”tiem, kas no zemes” (Jāņa 8:23), cilvēka dēliem, kas dzīvo virs zemes, pēc Ādama un Ievas grēka (1Moz3.) ir , ka Viņa griba vienmēr sakrīt ar Tēva gribu:

„ Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis” (Jāņa ev.6:38)

„ Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” (Jāņa ev.5:30).

Tieši tādēļ Viņš ir nācis virs zemes, lai mirtu par visas pasaules grēkiem (Jāņa ev.2:2) un augšāmcēlies, ar Savu dzīvi tiem, kas Viņu pieņem (Jāņa ev.1:12), un ļauj novirzītu savu gribu Debesu Tēva gribā (Mat.6:10, 7:21) atjaunojot cilvēku pēc Viņa tēla un līdzības (Rom.8:29) caur „Viņa atzīšanu” (Jes.53:11).

Kas attiecas uz „otrkārt”, runājot par to, ka „Romas kristietība” balsta savu ticību „mūsu Kunga Jēzus Kristus Jaunajā Derībā”, jābilst daži vārdi par pašas grāmatas „mūsu Kunga Jēzus Kristus Jaunā Derība” rašanos, kas pirmo reiz, kā grāmata, tika izdota pēc Nīkejas padomes un izdota tika pēc „Romas baznīcas tēvu” rediģēšanas, kuri izstrādāja savus antijūdaiskos „Ticības simbolus”.

Rezultāts tam, ka „baznīcas tēvi” izdeva „Mūsu Kunga Jēzus Kristus Jauno Derību” ir tāds, ka mēs (jaunās derības ticīgie) ieguvām „Jauno Derību” ir apzināti izpludināts šīs Grāmatas Jūdaiskais saturs, visi personu vārdi, vietu un pilsētu nosaukumi izmainīti. Izdarīta apzināta vārda „KUNGS” apvienošana, tur kur runa ir par Ješuā, kā Izrēla Mesiju un vārds „KUNGS” ( יהוה ), tur kur runa ir par Dievu Tēvu vienā vārdā „KJURIOS”. Lai gan līdz m.e. trešajam g.s. vārds „KUNGS”( יהוה ) ir Dieva Tēva Vārds, (sk.5Moz.4:35-39, 2Moz.34:5-7), visos rokrakstos (runa ir par grieķu tulkojumiem) nevis ar grieķu „KJURIOS”, bet ar sengrieķu burtiem (יהוה).

Tā, piemēram, Fuada papirusā (LXXP. Fouad Inv. 266), kas datēts ar m.ē. 1.gs., kas bija atrasts Ēģiptē un satur 5.Mozus grāmatas tekstu Septugintas Tulkojumā, Dieva vārds parādās kā (יהוה)‎, visos tajos gadījumos, kur tas aizvietots ar vārdiem κύριος (Kungs) и Θεòς (Dievs) vēlākajās kopijās.

Tāpat to apstiprina Origēna komentārs Psalmam 2:2 no Septugintas , kas atrodas Geksapla darbā, kas tika pabeigts aptuveni m.ē. 245. gadā, kurā Origēns raksta: „Visprecīzākajos manuskriptos VĀRDS ir rakstīts ebreju burtiem, lai gan, ne mūsdienu ebreju burtiem, bet vissenākajiem”.

Pie tam, runājot par ”visprecīzākajiem manuskriptiem”, nākas atzīmēt, ka šodien eksistē TRĪS GALVENIE AVOTI grieķu Jaunās Derības tekstam, no kura ir veikti vairums Jaunās Derības tulkojumi dažādās pasaules valstu valodās:

1.PIRMAIS AVOTS – tie ir grieķu manuskripti, kuru patiesumu atzīst „Romas kristietība”:

1) SINAJAS KODEKS – uzrakstīts 4.gs. un satur sevī visu Jauno Derību.

2) VATIKĀNA KODEKS, tāpat uzrakstīts 4.gs. ,satur sevī visu Jauno Derību, izņemot pastorālās vēstules, daļu no vēstules Ebrejiem un Atklāsmes grāmatas.

3) AEKSANDRIJAS KODEKS, UZRAKSTĪTS 5.gs. ,satur visu Jauno Derību, izņemot lielāko daļu Marka evaņģēlija, daļu no Jāņa evaņģēlija un divas vēstules Korintiešiem.

4) EFRAIMAS KODEKS, uzrakstīts 5.gs., satur sevī Jauno Derību, bet fragmentu formātā.

2. OTRAIS AVOTS, kuram bija vislielākā ietekme uz Jauno Derību – tas ir (m.ē.382 gs.) Jerome's Latin Vilgate.

3. TREŠAIS AVOTS – TIE IR Jaunās Derības citāti „baznīcas tēvu” – Augustīns, Origēns, Irēnijs, Jevsēvijs uc.

Šeit nākas piebilst, ka bez aukstāk minētā grieķu Jaunās Derības teksta pirmavota, no kura veikti vairums Jaunās Derības tulkojumi dažādu pasaules valstu valodās, eksistē vēl viens Jaunās Derības teksts, kuru ” devītajā gadsimtā veidojuši slāvu pedagogi un apgaismotāji”, Kirils un Mefodijs,” saukts par SLĀVU BAZNĪCAS TULKOJUMU, kas daudzviet atšķiras no VULGATAS izdevuma.

Šis tulkojums man personīgi ir vērtīgs ar to, ka Apustuļu Darbu 15.nodaļā, kur Apustuļu Jeruzalemes Padomē tika lemts jautājums, ko iesākt ar ticīgajiem no pagānu tautām, tieši šis SLĀVU BAZNĪCAS TULKOJUMU, ir saglabājis „Gilela zelta likumu” (par to nedaudz vēlāk).

Turpinot sarunu par „visprecīzākajiem manuskriptiem”, personīgi man liekas „savādi”, ka visi Jaunās Derības „pirmavoti” datēti ceturtajā - piektajā gadsimtā (tātad pēc Nīkejas padomes) un pie tam, nav saglabājies neviens Apustuļu un viņu mācekļu (1-2 gs.) Evaņģēliju vai pastorālo vēstuļu manuskripts , kaut gan „Romas baznīcas tēvu” sākot ar Antiohijas Ignātiju (Antiohijas katedra, m. gs. 68.g.), kas ir antijūdaiska novirziena, ir ļoti labi saglabājušies un mēs tos šodien varam lasīt.

Manuprāt tas nerunā par labu „Romas baznīcai”, kas ir iznīcinājusi visus pirmavotus, kas liecināja par Ješuā haMašiaha mācekļu PATIESO TICĪBU.Tagad, kad mums sāk atklāties „pazušanas dēls” par kuru runāja Apustulis Pāvels (2.Tes.2:3-12) varam redzēt, ka šīs cenzūras galvenais mērķis bija noformulēts „imperātora Konstantīna vēstulē”:

„Lai mums nav nekā kopēja ar šo naidīgo jūdu baru. Mēs esam pieņēmuši citu veidu no mūsu Glābēja. Mūsu svētajai reliģijai ir atvērts likumīgāks un piemērotāks ceļš. Virzoties pa šo ceļu vienprātīgā saskaņā, izvairīsimies, mani godājamie brāļi, no šis „nepatīkamās” kopienas...”

Runājot par izkropļojumiem, kurus pieļāvuši „baznīcas tēvi” izdodot „Mūsu Kunga Jēzus Kristus Jaunās derības” Grāmatu, nākas īpaši atzīmēt „baznīcas tēvu” Stridonskas Jeronīmu (Sophronius Eusebius Hieronymus), kurš, pēc Romas bīskapa Damasija Pirmā (Romas bīskaps no 366 līdz 384 m.ē. g., kurš pirmais sāka sevi saukt par „tēvu”) personīga rīkojuma , veica pirmo SVĒTO RAKSTU tulkojumu latīņu valodā, tai skaitā arī viņa „pārskatīto ”Jauno Derību, un nosauca savu darbu par „VULGATU” („publiski pieejams”). Kopš tā laika Vulgata kļuva par Romas katoļu baznīcas galvenais normatīvais dokumentu.

Aptuveni 1500 gadu laikā Vulgata kalpo par visu Bībeles tulkojumu avotu Rietumeiropas valodās un tas saistīts ar Romas katoļu baznīcas dominēšanu visā pasaulē- kā Romas reliģiozi-politiskā vara. Jau 5. gs. beigās Rietumeiropā Bībeles izmantošana aprobežojās vienīgi ar Vulgatu.

Lūk daži „pievienošanas” un „noņemšanas” piemēri, kurus Jeronīms veicis VULGATĀ:

1.Jāņa 5.:7

„ Jo trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens.”

Lūk kas šajā sakarā rakstīts Lopuhina (1904-1913) Bībeles Skaidrotājā:

Ļoti svarīgs doktrinālā un dogmatiskā ziņā ir 7. pants (1.Jāņa 5:7) kuru nevar izlasīt nevienā no seno grieķu Jaunās Derības kodeksiem, kā piemēram Sinajas Aleksandrijas, Vatikāna, ne senos grieķu manuskriptos ne lekcijās.

Jau agrīnos grieķu tēvu darbos, viņu polemikā pret āriešiem, kas nemainīgi runāja par Dieva Trīsvienību, šis pants nav minēts. Un Svētais Theophylact savā skaidrojumā Apustuļa Jāņa 1.vēstulē izlaiž 7. pantu. Nav šī panta arī Pešito Jaunās Derības tulkojumos, kā arī arābu, uc.; tikai dažos, kas nebūt nav seni, kā piemēram strīdīgajā Vulgatas tulkojumā šis pants ir lasāms.

Vulgatas iespaidā citos XVI gs. Grieķu kodeksos šis pants ir atrodams.Drukātajā Kopļūtenas Bībeles (1514-1520) izdevumā arī šie vārdi ir atrodami.Jaunākajos kritiskajos Grisbaha, Šolca, Tišendorfa, Veskota Horta, Tridželsa uc. Jaunās Derības tekstu izdevumos -7.pants nav atrodams.

Turpretī Austrumu un Rietumu baznīcas pieņemtajos tekstos ir 7. panta vārdi, kā autentiski Apustuļu vārdi. Pie šī baznīcas viedokļa mums nākas palikt, lai gan zinātniskie teksta kritiskie rādītāji nepierāda dotā teksta autentiskumu kā neapšaubāmu (skat. prof. N. Sagardy, lpp. 206-260). "

Otra, ne mazāksvarīga vieta, kas norāda uz to kā Romas baznīcā tika realizēta pāreja no ticības Vienīgajam Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievam uz ticību Vienīgajam Valdniekam Jēzum Kristu – tas ir Jūdas vēstules 4. pants.

Jūdas 1:4

Zemāk minētajos piemēros redzama atšķirība, kā piemēram Vulgatā, Amerikāņu Bībelē, Ukraiņu Bībelē, Latviešu Bībelē...nav vārda „Dievs” frāzē: "vienīgā Valdnieka Dieva un mūsu Kunga Jēzus Kristus,”:4.1.

VUL (ВУЛЬГАТА) Jude 1:4

subintroierunt enim quidam homines qui olim praescripti sunt in hoc iudicium impii Dei nostri gratiam transferentes in luxuriam et solum Dominatorem et Dominum nostrum Iesum Christum negantes

NAU (New American Standard Bible 1995) Jude 1:4

For certain persons have crept in unnoticed, those who were long beforehand marked out for this condemnation, ungodly persons who turn the grace of our God into licentiousness and deny our only Master and Lord, Jesus Christ.

UKR Jude 1:4

Бо крадькома повходили деякі люди, на цей осуд віддавна призначені, безбожні, що благодать нашого Бога обертають у розпусту, і відкидаються єдиного Владики і Господа нашого Ісуса Христа.

Latvian New Testament Bible. Jude 4:. 4 Jo ir iezagušies kādi ļaudis, par kuriem sen jau rakstīts, kas likti nākamajam sodam, bezdievji, kas mūsu Dieva žēlastības vietā nododas kauna dzīvei un noliedz mūsu vienīgo valdnieku un Kungu Jēzu Kristu.

2.2 No otras puses, Sinodālajā tulkojumā (kura pamatā ir Kirila un Mefodija Slāvu baznīcas tulkojums), kā arī King James Bībelē 1611/1769, Pešite (aramiešu teksts) Merdoka tulkojumā, atšķirībā no agšminētiem tulkojumiem, frāze –„ noliedz mūsu vienīgo valdnieku Dievu un Kungu Jēzu Kristu” ir minēts vārds „Dievs”, kas automātiski izslēdz iespēju skaidrot, ka Jēzus Kristus ir Vienīgais valdnieks Dievs Tēvs;

RST (Синодальный) Jude 1:4

Ибо вкрались некоторые люди, издревле предназначенные к сему осуждению, нечестивые, обращающие благодать Бога нашего в [повод к] распутству и отвергающиеся единого Владыки Бога и Господа нашего Иисуса Христа.

KJV (King James 1611/1769)Jude 1:4

For there are certain men crept in unawares, who were before of old ordained to th is condemnation, ungodly men, turning the grace of our God into lasciviousness, and denying the only Lord God, and our Lord Jesus Christ.

Пешитта :

wmdq ayrwv !md !ylya Fwnl[m !yvna ryg wnq^PES Jude 1:4 !ykphm !hlad htwbyjld a[yvr avna anh abywxb wbtkta Jwvy !rmw ahla arm Yhwdwxlb Yhwtyad whbw Fwpnjl !yrpk axyvm

^PHA Jude 1:4 קנַו גֵּיר א֗נָשִׁין֞ מַעלָנֻותָ̅א֑ אַילֵין דּמֵן שֻׁורָיָא קַדֵּמו אֵת̅כּתֵ̅ב̅ו בּחֻויָבָ̅א הָנָא֖ א֗נָשָׁא רַשִׁיעֵא֖֞ דַּלטַיבֻּותֵ̅ה דַּאלָהַן מַהפּכִ̅ין לטַנפֻּותָ̅א֖ וַב̅הַו דִּאיתַ̅וה֗י בַּלחֻודַ̅וה֗י מָרָא אַלָהָא ומָרַן יֵ֣שֻׁוע משִׁיחָא֖ כָּפ̅רִין֖׃

MRD Murdock Translation of the NT Peshitta (1851):

^MRDJude 1:4

For some have obtained entrance, who from the beginning were registered beforehand under this condemnation: wicked men, who pervert the grace of God to impurity, and deny him who is the only Lord God and our Lord, Jesus the Messiah. (Jud 1:4 MRD)

Vēl jo vairāk, par liecību, ka Jūdas vēstulē 1:4 runa ir tieši par ticību „Vienīgajam Valdniekam Dievam” un, ka Vienīgais Valdnieks Dievs Tēvs nav Jēzus Kristus, ir 24. un 25. pants Jūdas vēstulē:

„ Bet Tam, kas spēj jūs pasargāt, ka neklūpat, un nostatīt nevainīgus un līksmus Savas godības priekšā, vienīgajam Dievam, mūsu Glābējam, lai ir caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, godība, varenība, spēks un vara no mūžības, tagad un mūžu mūžos! Āmen.” (Jūdas 24-25).

Citiem vārdiem runājot, dotajā Rakstu vietā skaidri pateikts, ka mūsu Glābējs ir Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Vienīgais Dievs, un jāslavē mums ir tieši Vienīgais Visu gudrais Dievs Tēvs, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!!!

Protams tagad ir grūti precīzi atjaunot Jaunās Derības Rakstu tekstu, jo nav šo Rakstu oriģinālu, kas uzrakstīti m.ē. pirmajā gadsimtā. Bet pateicība Dievam par ebreju tautu, kura ir saglabājusi priekš mums Toru un praviešus bez izmaiņām.

Tādēļ, ja ņemam vērā Paša Dieva norādījumus,” pie Kura nav ne pārmaiņu, ne pārgrozības ēnas”:

Jāturas pie bauslības (TORAS) un liecības (praviešiem)! Ja nē, tad runātam vārdam neausīs rīta gaisma!"(Jes.8:20), kā arī tas, ka patiesiem Jaunās Derības ticīgiem ir „svaidījums no Svētā”, kas māca mums visu (1.Jāņa 2.18-29), tad patiesi alkstoši darīt Dieva gribu (Jāņ.7:16-17) nevar tikt apmānīti, jo šis „svaidījums no Svētā” vienmēr liecina par to, kādā mācībā ir GAISMA, un kādās - nav GAISMAS.

Riks Ričardsons savas grāmatas „Mūsu ticības izcelsme” 8.nodaļā (http://interfaith.narod.ru/OOF/OOF_messiah.htm) runā par to, ka” agrīnie pagāniskās „Baznīcas tēvi” ieguldīja neiedomājamus spēkus, lai nostiprinātu Jēzu Dieva statusā. . Pat tiem ebrejiem, kuri dzīvoja pirmajā gadsimtā, NEKAD nav bijusi koncepcija Mesija – Dievs. Mesijam jābūt svaidītam ķēniņam un Dieva dēlam, bet viņam nav jābūt Dievam.” Viņš min vēl dažus izmaiņu piemērus, kas veikti sākotnējā Jaunās Derības Rakstu tekstā, ar mērķi – nostiprināt Jēzu Dieva Tēva statusā.

„Izmainītais teksts:

Mat.1:18 Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā

Sākotnējais teksts:

Mat.1:18 Jēzus Kristus sākums bija tāds...

„Izmainītais teksts:

Lūkas 2:33 Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.

Sākotnējais teksts:

Lūkas 2:33 Viņa tēvs un māte brīnījās, par to kas par viņu teikts.

„Izmainītais teksts:

Lūkas 3:22 Un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: "Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts."

Sākotnējais teksts:

Un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: "Tu esi Mans mīļais Dēls, Šodien Es esmu tevi dzemdinājis (radījis).

„Izmainītais teksts:

Jāņa 1:34 Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls."

Sākotnējais teksts:

Jāņa 1:34 Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva izredzētais

„Izmainītais teksts:

Tim.3:16 Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā...

Sākotnējais teksts:

Tim.3:16 Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Tas, Kurš parādījies miesā...”

Tāpat arī tieši Vugatā, Apustuļu darbu 15. nod., Apustuļu lēmumā, par to, kādā veidā ievest pagānus Ābrahama, Īzaka un Jēkaba ticībā tika izlaists „Gilela zelta noteikums”: „lai nedara citiem to, ko negrib sev”, Apustuļu darbu 15:20 un29 (kaut gan šis „Gilela zelta pants” saglabājies (m.ē.9gs.) ”slāvu baznīcas tulkojumā” pateicoties Kirilam un Mefodijam):

Apustuļu darbi 15:20

5.1. Apustuļu darbi 15:20 – visi tulkojumi izdarīti no Vulgatas (KJV (King James 1611/1769; GNV (Ženēvas Bībele 1599); ESV (Angļu standartversija 2001); Vācu Bībele (Lutera tulkojums 1521-1534); UKR (Ukraiņu); Latviešu Bībele, Somu Bībele),rakstīts:

„ Tāpēc es domāju, ka nevajag apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva,

bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas.

Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās."

Šo pašu iztrūkumu var redzēt Apust. D.15:29

Apust.d.15:29 visi tulkojumi veikti no Vulgatas (KJV (King James 1611/1769; GNV (Ženēvas Bībele 1599); ESV (Angļu standartversija 2001); Vācu Bībele (Lutera tulkojums 1521-1534); UKR (Ukraiņu); Latviešu Bībele, Somu Bībele),rakstīts:

„ Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!"

Apustuļu darbi 15:29 – Sinodālais tulkojums (Kirila un Mefodija slāvu baznīcas tulkojums), rakstīts

Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības, un nedariet otram to, ko negribat sev. Ievērojiet šo un jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!"

Šis Jeronīma veiktais Gilela noteikuma „saīsinājums” izšķirošajā baznīcas vēstures momentā, kad Evaņģēlijs sāka izplatīties visā pasaulē, pavērsa ticīgo no pagānu tautām „ticības vektoru” uz pilnīgi pretējo pusi no „Izrēla draudzes” (Efez.2:12), no „viņu garīgā” MANTOJUMA (Rom.15:27), no „tās kūts” , kur Ješuā gribēja aizvest ticīgos no pagānu tautām (Jāņ.10:16).

Lai izprastu, cik liela nozīme ir „Gilēla zelta noteikumam” Apustuļu lēmumā Jeruzālemes padomē, jāmin daži vārdi par to, ko saskaņā ar Jūdu tradīciju vispār nozīmē „Gilela Noteikums”. Tādēļ sākumā daži vārdi par pašu Gilelu.

Gilēls dzīvoja m.ē.1.gs., dzimis Bābelē, tur ieguva pamatizglītību, pēc tam pārcēlās uz Izrēla Zemi turpināt apgūt Toru pie Šmai un Avtaljona. Pēc tam, kā viņš nodemonstrēja dziļas Toras zināšanas tika iecelts par Sinedrija Patriarhu. Tajā laikā viņš organizēja skolu, kas atstāja iespaidu uz tā laika farizejismu 450 gadu gaitā, un to nav grūti saprast, jo Gamaliels vecākais(Sinedrija galva m.ē. 25 līdz 50 g. Ap.d.5:34-40), pie kura kājām mācījās Pāvils no Tarsas, kas ir Gilēla mazdēls (Ap.d. 22:3). Un to ir svarīgi zināt, lai saprastu kādā mācībā pieauga Sauls no Tarsas.

Talmudā ir nostāsts par to, ka reiz kāds pagāns, kurš vēlējās pievienoties „Izrēla draudzei” vērsās pie sava laika gudrajiem – Šamaja un Gilēla ar lūgumu iemācīt viņam Toras likumus, kamēr viņš stāvēs uz vienas kājas (Babiloniešu Talmuds, Šabats 31a). Lai izprastu šīs stāsta būtību, ir nepieciešams kaut nedaudz orientēties tajā situācijā un atmosfērā, kas saistās ar ebreju tautas gudrajiem Gilelu un Šamaju°.

Šamajs ir dzimis un uzaudzis Svētajā zemē, vadījis Svēto Rakstu apguves skolu Jeruzālemē. Par cik Šamajs ir uzaudzis Svētajā zemē starp ebrejiem, viņam nebija pieredzes attiecībās ar pagāniem un viņš nedomāja par to, ka pagāniem arī jāmāca Dieva Bauslība. Galvenās viņa rūpes bija iemācīt Izrēla dēliem svēti turēt Dieva Baušļus. No šejienes izriet viņa stingrība attiecībā pret Dieva Baušļu pildīšanu.

Tādēļ, kad viņš dzirdēja šo pagāna jautājumu par to, lai „ iemāca viņam Toras Likumus, kamēr viņš stāvēs uz vienas kājas”, tas sadusmoja Šamaju, viņš tajā saskatīja dievbijības un pazemības trūkumu Dieva Vārda priekšā. Tādēļ Šamajs padzina šo pagānu.

Savukārt Gilels būdams no Babilonijas, labi orientējās Jūdu un pagānu savstarpējās attiecības. Gilēls skaidrojot Toru vienmēr tiecās pēc saprātīgiem risinājumiem iecietības garā, ņemot vērā izmaiņas situācijā un pieturējās pie liberālākas Likuma interpretācijas nekā to darīja Šamajs.

Gilēls bija pazīstams ar savu labestību un dievbijību un galvenais viņa mācības centrs izpaužas viņa teicienā, ka noteikums „Nedari tuvākajam to, ko nevēlies pats sev”, kas balstīts 3.Moz.19:18, tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,- Es esmu Tas Kungs!” - tā arī Toras būtība, bet viss pārējais - vienīgi tās komentāri.

Tādēļ, kad pagāns vērsās pie Gilela ar lūgumu, lai „ iemāca viņam Toras Likumus, kamēr viņš stāvēs uz vienas kājas”, tad Gilels, saprazdams, ka viens no galvenajiem ebreja uzdevumiem ir ”nest GAISMU pagāniem”, nesadusmojās uz viņu, bet atbildēja viņam tā:

„Nedari citiem to, ko nevēlies pats sev”- lūk viss Likums. Tagad ej un apgūsti visu pārējo.”

Ņemot vērā visu ko saka ebreju tradīcija par „Gilela noteikumu” var redzēt tā lēmuma būtību, kuru pieņēma Apustuļi Jeruzalemes padomē, par pagānu ticīgo pievienošanos Jūdu draudzei, precīzāk: Apustuļi Jeruzālemes padomē neko jaunu neizgudroja, viņi vienkārši mācija „savu tēvu pieredzi” GAISMAS nešanā pagānu tautām, šīs kalpošanas pamatā liekot „Gilela noteikumu”, piedāvājot ticīgajiem no pagānu tautām Likuma (kam ir sludinātāji visās pilsētās) apmācību Svētā Gara vadībā, kā rezultātā Dieva Likums tiks uzrakstīts uz ticīgo sirdīm (Jer.31:31-33; 1Pēt.1:1-2,22-23; 2Pēt.1:19-21).

Kā redzam no Apustuļu lēmuma, tieši „Gilela noteikums”, viņa izpratnes kontekstā, Jūdu tradīcijas garā, ļāva ticīgajiem no pagānu tautām, Dieva Gara vadībā, pakāpeniski iegremdēties „Ebreju garīgajās vērtībās”, sākot ar „atturēšanos no elku upuriem un asinīm, nožņaugtā un netiklības” un klausoties Mozus Bauslību un uzņemot to ticībā, iemācīties ko nozīme „nedari otram to ,ko nevēlies sev”. Lai šajā ceļā iemācītos mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu un visu savu spēku un savu tuvāko kā sevi pašu.

Jūdu gudrie, skaidrojot ko nozīmē „mīlēt tuvāko ,kā sevi pašu”, saka, ka šīs mīlestības būtība ir ,ka cilvēks darītu visu, lai tas Dievs, kuru viņš mīli no visas savas sirds, kļūtu par tādu pat Dievu viņa tuvāka sirdī.

Tieši tāds ceļš dara ticīgo no pagānu tautām par „līdzmantinieku” un „vienu miesu” ar „Izrēla draudzi”.

Ja no Apustuļu pieņemtā lēmuma Jeruzālemes padomē, „atrauj” „Gilela noteikumu” un atstāj tikai vārdus” atturēties no elkiem un asinīm, nožņaugtā un netiklības” un pie tam saka ticīgajiem no pagānu tautām, ka no Mozus Bauslības ir lāsts, tad viņu „ticības vektors” automātiski novirzās uz pretējo pusi no „Izrēla draudzes”!

Tieši šis Gilela noteikuma „saīsinājums” kuru Jeronims izdarija savā Vulgatā, Apustuļu lēmumā Jeruzālemes padomē, noveda pie tā, ka šodien Ābrahama, Īzaka un Jēkaba „ticība” un „Romas kristietības” ticība” –tās ir dažādas ticības!

„No augšminētā, var redzēt to, cik bīstami „atraut” vai „pielikt” kaut ko Svētajiem Rakstiem no tā, ko Dievs nav teicis: 1 Un nu, Izraēl, klausies likumus un tiesas, kuras es jums mācu darīt, lai jūs dzīvotu un ienāktu un iemantotu to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. Nepielieciet pie tā vārda, ko es jums pavēlu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet, ievērojiet Tā Kunga, jūsu Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu.” (4.Moz.4.1-2)

Un vēl šeit:

„ Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā.

Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā.” (Atkl.22.18-19)

Kopš „Romas kristietības tēvi” nodēvēja Mozus Toru par lāstu un par „Veco Derību”, ”kas tuva iznīcībai”...kopš viņi pasludinājuši sevi par „Jauno Izraēlu” un atteikušies no Jūdu ticības..., kopš atteikušies no ticības Vienīgajam Dievam un izdomājuši Trīsvienīgu Dievību...kopš izkropļojuši patiesos Jaunās Derības Rakstus un Vulgatu padarījuši par pamatu Bībeles tulkojumiem visām rietumu valodām... – kopš tā laika vai ieiešana „Jēkaba mūžīgajā mantojumā” (Moroša) ticīgajiem no pagānu tautām, piederīgiem tai „Romas kristietībai” bija liegta un viņus aizveda pilnīgi citā virzienā no „Izrēla draudzes”.

Трагедия ещё и в том, что христианство, рождённое в Риме, не просто отказалось от Торы Моисея, от «познания богатства славного наследия святых», от «жребия с освященными», а стало главным врагом этих «святых», хранящих своё «славное наследие» ценою своей жизни. И вся история взаимоотношений еврейского народа с «христианством, рождённым в Риме», свидетельствует об этом, а историю, как мы знаем, не «перепишешь».

Traģēdija ir vēl tāda, ka Romā radītā kristietība nevien atteicās no Mozus Bauslības, no godības bagātības kādu Viņš svētajiem liek iemantot” un no mantojuma svēto pulkā, bet kļuva par šo „svēto” galveno ienaidnieku, to kas glabāja „godības bagātību” maksājot ar savu dzīvību. Par to liecina Ebreju tautas attiecību vēsture ar Romas kristietību, bet vēsturi kā zināms „nepārrakstīt”.

Kaut gan sākotnēji, kā redzam, Ješuā sūtīja Apustuli Pāvilu pie pagāniem tieši tādēļ, lai viņi ticība uz Viņu (Ješua) iegūtu grēku piedošanu un caur šo grēku piedošanu mīlestību uz „svētajiem” (uz tiem kam pieder Moroša) un varētu pievienoties šim Jēkaba garīgajam mantojumam (Moroša), kas Sinodālajā tulkojumā iztulkots kā „mantojumu svēto pulkā”:

„ atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.” (Ap.d.26:18)

Kur gan tādā gadījumā, ticīgajiem no pagānu tautām meklēt patiesas ticības saknes?